Par seksuālu vardarbību pret bērniem pēdējā laikā tiek runāts gana daudz. Arī policija pēdējos gados aizturējusi virkni personu, kuras savu seksualitāti uzspiedušas dažāda vecuma un abu dzimumu bērniem. Šīs personas tiek dēvētas par pedofiliem, taču seksuāla vardarbība var tik īstenota arī vienaudžu vidū. Šoreiz aplūkosim, kādas prasmes vecākiem būtu jāiemāca savām atvasēm, lai pasargātu viņus no šāda veida vardarbības iespējamības.
Visiem cilvēkiem piemīt dabiskas spējas pārvarēt grūtības, taču katram šīs spējas ir atšķirīgas. Tā dēvēto dzīvesspēku veido prasmes, kas nepārtraukti attīstās saskarsmē ar apkārtējo pasauli, - tās sniedz mums spēku krīzes vai citās smagās situācijās. Kamēr vēl ap mums nav pietiekami augsta dzīves pieredzes aizsargviļņa, nepieciešams vecāku tuvums, tā grāmatā "Signāls. Kā rīkoties, ja esi saskāries ar seksuālu vardarbību" uzsver tās autors, medicīnas doktors Simons Genzihens. Grāmatu izdevis "Centrs Dardedze" kopā ar labdarības organizāciju "Ziedot.lv".
Vēlākais skolas vecumā bērni iesaistās diskusijās ar vienaudžiem un pieaugušajiem, kas veido viņu sociālo vidi, arvien vairāk vēlas piederēt jauniešu grupām skolā, ārpusskolas pulciņos un citur. Pubertātes periodā bērni parasti norobežojas no pieaugušajiem un pastiprināti interesējas par vienaudžiem. Liela daļa jauniešu interešu ir vērstas uz intīmām attiecībām ar otru personu.
Nepārtrauktā attīstība sagatavo jauniešus patstāvīgai dzīvei un noslēdzas tad, kad viņi nu jau kā pieaugušie paši pelna iztiku un plāno savu ģimeni.
No bērnišķām spējām ir izveidojušās kompetences, ar kuru palīdzību meitenēm un zēniem aizvien vairāk pastāvīgi jārisina dažādas dzīves problēmas.
Pieaugušajiem, pirmkārt, vecākiem un citām uzticības personām, jācenšas bērnā attīstīt vairākas kompetences, kas viņu pasargās arī no seksuālas vardarbības.
Jūtas
Emocionālā tuvība ar vecākiem ir ļoti svarīga, lai bērns iemācītos izprast jūtas. Viņš iemācās tuvoties cilvēkiem un patstāvīgi veidot attiecības.
Bērnam līdz četru gadu vecumam būtu jāiemācās pazīt un interpretēt patīkamas un nepatīkamas emocijas. Tas ir priekšnoteikums, ka uz sliktām, trauksmes izjūtām, kas izpaužas seksuāla uzbrukuma laikā, viņš spēs reaģēt ar ātriem un noteiktiem aizsardzības pasākumiem vai bēgšanu.
Mudini bērnu pašam izpaust emocijas pret citiem. Katru dienu atlicini laiku, lai runātu ar bērnu par jūtām. Tavam vēstījumam jābūt aptuveni šādam: es pret tavām jūtām attiecos nopietni, tev ir tiesības uz savām emocijām.
Bērns mācās no vecāku parauga un pārņem tavu izturēšanās veidu. Viņš, piemēram, reaģē, kad tu neuztver nopietni sava partnera jūtas, un no tā viņš mācīsies, ka jūtas nav svarīgas. Bērns, kuram nav kontakta ar savām emocijām, biežāk var ciest no seksuālas vardarbības. Palielinās arī risks, ka viņš pats var kļūt seksuāli vardarbīgs pret citiem.
Pašapziņa, uzticēšanās un neuzticēšanās
Uzticēties sev ir svarīga prasme, lai izvairītos no seksuālas vardarbības. Pašpārliecināti bērni uzticas paši savām spējām un novērojumiem. Tas mazina dzimumnoziedznieku iespējas viņus piekrāpt. Pašapziņai ir nozīmīga loma arī attiecībās ar citiem cilvēkiem. Meitenes un zēni agrāk pamana seksuālus uzbrukumus, ja uzticas saviem novērojumiem ("To viņš nedrīkst darīt"). Viņi labāk spēj turēties pretī ("Stop") vai saukt pēc palīdzības, ja jūtas droši, ka pareizi novērtējuši situāciju ("Viņš ir par mani spēcīgāks").
Bērni, kuri nejūtas vecāku mīlēti, meklē trūkumus sevī. Viņi nespēj attīstīt veselīgu pašapziņu.
Ja tu savu bērnu paslavē par panākumiem, bet neveiksmju gadījumā centies atrast iemeslu, nevis bērnu sodi, tu veicini bērnā pārliecību par savām dotībām. Attiecies pret bērnu nopietni, mudini viņu runāt par savām vajadzībām un tādējādi pašam kļūt stiprākam. Ja bērns uzticas kādām noteiktām personām no tuvākās vides, viņš vajadzības gadījumā būs spējīgs lūgt arī viņu palīdzību.
Tavam bērnam būtu jāzina tas, ka ir arī šķietami jauki cilvēki, kuriem mēdz būt slikti nolūki, tāpēc arī neuzticēšanās ir svarīga. Nevajadzētu uzticēties svešam cilvēkam, kas bērnu uzrunā no automašīnas vai nepazīstamam čatotājam, kurš piedāvā tikšanos ārpus mājas. Pēc iespējas saudzīgi izskaidro bērnam, kādi var būt draudi šādās bīstamās situācijās un kāpēc ir svarīgi neuzticēties.
Izpratne par iekšējām un ārējām robežām
Robežas var tikt noteiktas no ārienes, tās var būt arī paša novilktas. Ar to palīdzību meitenes un zēni definē savu privāto telpu.
Maza meitene, kuru māte paņem rokās, jūtas pasargāta. Ja tai pieskaras kaimiņi, viņa sāk kliegt. Meitene atšķir patīkamus pieskārienus no nepatīkamiem. Kaimiņam jārespektē robežas, kuras bērns skaidri demonstrē ar savu kliegšanu. Pubertātes vecumā, piemēram, meitene iegūst pavisam jaunu pieredzi un robežas mainās.
- Informē bērnu, ka viņš pats lemj, cik tuvu viņam drīkst pietuvoties citi cilvēki, kuri un kā viņam drīkst pieskarties. Bērnam ir tiesības uz ķermenisku pašnoteikšanos, un viņš drīkst noteikt pats savas robežas.
- Nosaki bērnam viņa rīcības ārējās robežas. Piemēram, tev vienmēr jāzina, kur bērns dodas un atrodas. Arī interneta lietošanā nosaki robežas, brīdinot bērnu par briesmām, kādas var rasties čatojot, un aizliedz lietot nedrošas interneta lapas. Taču vienlaikus dari bērnam zināmu, ka tu esi kopā ar viņu arī tad, ja viņš ir sastrādājis blēņas un pārkāpis noteikumus: "Bērnu pasargāt ir svarīgāk nekā sodīt!" Tomēr bērnam ir jāiemācās arī darboties neatkarīgi no tevis.
- Audzini bērnu par pašapzinīgu cilvēku, ar laiku dodot viņam arvien vairāk brīvības. Reizē ar to bērns, ja tas būs nepieciešams, savas robežas spēs nosargāt labāk. Iespējamība, ka pret viņu tiks pielietota seksuāla vardarbība, samazināsies.
- Bērnam jāiemācās pašam noteikt savas robežas. Lai to panāktu, viņam ir jāļauj pārkāpt noteiktās robežas. Argumentē bērnam savas prasības, skaidrojot tās viņam saprotamā valodā. Tikai tā bērns spēs izprast aizlieguma jēgu un uz tā bāzes veidot turpmākos noteikumus.
- Pārrunā ar bērnu dažādus noteikumus un ierobežojumus. Tā bērns iegūs prasmes, kas palīdzēs atšķirt svarīgus noteikumus no nesvarīgiem un saprast to jēgu. Katrai ģimenei ir savi noteikumi un kārtība. Robežas, kas to atdala no ārpasaules, var būt pārāk stingras vai arī pārāk "izplūdušas".
Ārējās robežas, iespējams, var būt pārāk neskaidras, ja vecāki ir ļoti noslogoti un lielākoties aizņemti ar sevi. Nogurdinošas var būt arī psihiskas vai hroniskas fiziskas kaites, ierobežoti finansiāli līdzekļi vai bezdarbs. Robežas arī tad kļūst vājākas, ja ģimene nepārtraukti pārceļas no vienas dzīvesvietas uz citu un bērnam periodiski jāiejūtas jaunā vidē vai, ja bērnu audzina tikai viens no vecākiem, kuram nav laika rūpīgi izvēlēties aukli, vai arī māte vai tēvs izveido jaunas attiecības un bērns jūtas pamests novārtā.
"Bērni un jaunieši ir drošībā, ja viņiem līdzās ir gudri pieaugušie," tā uzsver "Centrs Dardedze" prevences daļas vadītāja Agnese Sladzevska.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
