Veiksmīgākai komunikācijai ar bērnu – domātāja Alfija Kona padomi vecākiem

Un vairums bērna izgājienu ir adresētie tieši mums, vecākiem. Mazulis it visā meklē mīlestību. Tādēļ jebkurā situācijā bērnam jājūtas mīlētam un vajadzīgam. Lūk, piedāvājam amerikāņu altruisma pētnieka, domātāja Alfija Kona ieteiktus padomus, kā veiksmīgāk veidot attiecības ar bērnu!

Pievaldi mēli un norij lielāko daļu savu izteicienu. Kaut vai tikai tāpēc, ka bieži izmantota negatīva reakcija vienkārši nav produktīva. Ja bērni sajutīs, ka mums ir grūti izdabāt, viņi pārtrauks censties. Izvēlies rūpīgāk, pret ko tu iebilsti un ko aizliedz, tik ļoti iecienīto "nē" pietaupi tiem gadījumiem, kad tas patiešām ir jāpasaka. Taču galvenais ir tas, ka pārmēru kritika un aizrādījumi liks bērnam justies niecīgam, nevērtīgam.

Iespējami ierobežo aizrādījumu skaitu, bet, ja runā, tad norādi, kas tieši bijis nepareizi konkrētā situācijā ("Tavs balss tonis bija ļoti nelabs, kad tu sarunājies ar māsu"), nevis vispārīgi norādi: "Tu briesmīgi rupji sarunājies ar cilvēkiem".

Jautājums pat nav par to, cik reižu tu reaģē negatīvi, bet gan par to, cik negatīvs tu esi katrā šajā reizē. Esi mierīgs un pietiekami maigs, cik vien tas iespējams, taču pārliecinies, ka bērns tevi saprata. Emocijas maina daudz ko. Un vecākiem ir pietiekami liela vara. Pat, ja šķiet, ka bērni mūs nedzird, tad tas tā īsti nav, jo viņi izjūt lielāko daļu mūsu negatīvās reakcijas un pārdzīvo daudz vairāk, nekā mums šķiet. Turklāt mēs varam panākt vairāk, kad nepaceļam balsi un neesam rupji. Padomā ne tikai par to, ko tu saki, bet arī par valodas un ķermeņa žestiem, par sejas izteiksmi, balss toni. Tas viss var ietekmēt bērna sajūtas, tostarp negatīvi, bērns var sajusties nemīlēts.

Jēga ir ne tikai pagriezt skaņu klusāk, tēlaini runājot, bet arī pārslēgt uz citu staciju. Kad bērni uzvedas agresīvi, muļķīgi, kaitnieciski, pameklē tajā iespēju pamācīties. Tā vietā, lai teiktu: "Kas ar tevi notiek? Vai es tev neteicu, ka tā nedrīkst darīt?" vai "Tu mani sarūgtini, kad tā dari", labāk pacenties bērnam palīdzēt saprast viņa darbību iespējamās sekas, kā tas aizvaino citus cilvēkus, kā tas sarežģī dzīvi tev. Tiešs un negatīvs vērtējums var nebūt nepieciešams, ja mēs vienkārši konstatējam to, ko redzam ("Kārlis izskatījās saskumis, kad tu viņam to pateici") un uzdodam jautājumus ("Nākamreiz, kad tu būsi dusmīgs, ko tu varētu izdarīt tā vietā, lai kautos?").

Tas gan negarantē panākumus, taču būtiski palielina iespējas, ka bērnam attīstīsies spēja rīkoties daudz prātīgāk. Un šīs iespējas vēl palielināsies, ja tu paaicināsi viņu padomāt kopā, kā to var labot, uzlabot, salabot, sniegt kaut ko pretim, novākt vai atvainoties, atkarībā no situācijas. Tas var šķist pats par sevi saprotams, taču dažreiz mēs aizmirstam, - kad bērni slikti uzvedas, mūsu mērķis ir nelikt viņiem slikti justies un neieciklēties uz šo uzvedību uz visiem laikiem. Tieši pretēji, mēs gribam ietekmēt to, kā viņi domā un jūtas, palīdzēt viņiem kļūt par cilvēkiem, kuri nevēlēsies būt cietsirdīgi. Un, protams, otrs mūsu mērķis – izbēgt no traumām attiecībās ar bērniem.

Atceries, ka tava mīlestība ir un būs, to nevar nopelnīt un nevajag pēc tās īpaši tiekties – tu bērnu mīlēsi vienmēr un bez nosacījumiem. Nav viegli pārtraukt darīt lietas, kas neapzināti un bieži arī slēpti, līdz bērniem aiznes ideju, ka viņiem tava mīlestība ir jānopelna. Nav vērts pārskatīt attiecības ar bērnu kā ar opozīciju un visādi censties izbēgt no sarežģījumiem, nevis tos uzvarēt. Sodu izmantošana šos centienus padara mazāk sasniedzamus. Nekad nesodi bērnu ar mīlestības vai uzmanības neizrādīšanu. Atceries, ka tu bērnu mīlu pat tad, kad viņš histērijā krīt gar zemi veikalā.

Materiāls tapis, izmantojot Koena grāmatas fragmentus, kas publicēti portālā Ihappymama.ru.