Spogulīt, spogulīt, kurš ir visskaistākais? Skaistuma kults arī bērniem  (1)

Tie nav izdomājumi, bet pašu vecāku atzīšanās, turklāt tas attiecas ne tikai uz meitenēm, bet arvien biežāk arī uz puišiem. Labi tas vai slikti, domas dalās, bet plašāk tēmā iedziļinājies portāls Parents.ru. Ielūkojamies arī portāla Cālis.lv forumā, lai aplūkotu vecāku pieredzes stāstus par bērnu pucēšanās kāri.

Ja vecāki bieži domā: "No kā bērnam radusies tik liela vēlme izskatīties īpaši un katru dienu", tad speciālisti gan vērš uzmanību, ka ļoti daudz kas ir atkarīgs no pašu vecāku attieksmes. Lai kāda nebūtu apkārtējā vide, bērns ilgu laiku visu pieņem, raugoties no vecāku skatpunkta. Jā, bērni redz skaistuma standartus it visā, kas attiecas uz ārieni, jo mūsdienās pat vairums leļļu izskatās kā modeles no žurnālu vākiem, nekā no zīmējumiem grāmatā "Vesels cilvēks". Un viņi agri saprot, ka ir jāseko šim sabiedrības uzspiestajam standartam. Vienlaikus jāatzīmē, ka tieši no vecākiem ir atkarīgs, vai bērns spēs atrast zelta vidusceļu starp sabiedrības izvirzītajām prasībām un individualitāti, vai viņš jutīsies harmonijā ar savu ķermeni, vai spēs sevi mīlēt un būt pārliecināts par savu pievilcību citu acīs.

Ja svešs cilvēks daudz vecākam bērnam izsaka komplimentus par viņa ārējo izskatu, tas pieaugušajam var izraisīt arī negatīvu reakciju, jo parasti šādas lietas bērnam ir tiesīgi teikt tikai paši tuvākie cilvēki. Un no tā izriet, ka līdz ar bērna pieaugšanu bērni komplimentus par savu vizuālo tēlu dzird arvien retāk. Un tas ir pilnīgi normāli, ja bērns jūtas mīlēts un zina, ka patīk saviem vecākiem. Tas, savukārt, ir pamatots iemesls arī pašam pieņemt sevi. Šīs sajūtas bērnā tiek ieliktas līdz skolas vecumam vēlākos gados tās ir salīdzinošo grūti koriģēt. Tādēļ ir ļoti svarīgi līdz skolas vecuma sasniegšanai bērnā ieaudzināt pašpārliecinātību, ka viņš ir pietiekami izskatīgs un pievilcīgs.

Arīna, 32 gadi, mamma meitai: "Mana mamma nekad man neteica, ka esmu skaista. Teica tikai to, ka esmu vecmāmiņas kopija, turklāt visbiežāk brīžos, kad bija ar mani neapmierināta. Vienkārši viņai bija konflikti ar vīramāti, un mūsu ārējā līdzība viņu kaitināja. Visu bērnību es staigāju, galvu nepaceldama: man šķita, ka apkārtējie apspriež manus trūkumus un smejas par mani. Tikai tad, kad iepazinos ar savu vīru, paliku daudz pārliecinātāka par sevi – viņš vienmēr uz mani skatās ar apbrīnu. Tagad es zinu, ka labi izskatos, ka esmu pievilcīga, un tās ir brīnišķīgas sajūtas. Tomēr nezinu, kāpēc, joprojām kautrējos runāt par vizuālo tēlu, teikt komplimentus. Piemēram, man ir grūti meitai pateikt, ka viņa ir skaista, lai gan īstenībā tā patiešām uzskatu."

Bērnam ir nepieciešams dzirdēt labus vārdus par viņa ārieni, taču šis tomēr nav tas gadījums – jo vairāk, jo labāk. Dažreiz vecāki pārāk fokusējas uz ārējiem dotumiem un bērnā attīsta nevis pieņemt sevi tādu, kāds esi, bet gan rosina pašapmierinātības veidošanos. Vēlākos gados tas nepavisam nepalīdzēs veidot attiecības ar citiem cilvēkiem, bet visdrīzāk būs traucēklis. Cilvēki, kas sevi uzskata par īpašiem, domā, ka viņiem atļauts vairāk nekā pārējiem, viņi nespēj pieņemt citu cilvēku atšķirībās īpašības, tieši tāpat kā savējās. Turklāt viņu priekšstats par ārienes lomu bieži ir izkropļots un pārspīlēts.

Ir piemēri par to, kas notiek ar cilvēku, kurš ir neapmierināts ar savu ārieni un tādēļ nav spējīgs pievērsties jebkam citam dzīvē. Ļaunās pamātes vienmēr izjūt naidu pret savām pameitām tieši viņu daiļuma dēļ, bet pašas pēc tam cieš. Ir arī lieliski piemēri par to, kā atsevišķas īpašības vai prasmes var mainīt priekšstatus par cilvēka ārieni. Piemēram, parasts cilvēks pēkšņi pārtop lieliskajā, kad parāda, cik skaisti prot dziedāt vai cik sirdi plosošus dzejoļus sacerēt.

Piemērus no pasakām varētu uzskaitīt vēl un vēl, un tos patiešām ir vērts ar bērniem pārspriest, paanalizēt konkrētas sižeta līnijas no pasakām. Tā ir lieliska psihoterapija. Bet, ja kādai problēmai nevaru atrast salīdzinājumu cita sacerētā pasakā, izdomā to pats. Bērnam pieaugot, pasaku varoņi lai pārtop jūsu paziņās, bet pats galvenais, lai bērnā veidojas pareizie priekšstati: kas ir patiesais skaistums, par to, ka cilvēks, ja vien vēlas, var sasniegt, ko vien vēlas un to, ka viņa āriene, kas var atšķirties no vispārpieņemtiem standartiem, mērķu sasniegšanai nevar nekādi traucēt.

Pāvels, 35 gadi, tētis dēlam un meitai: "Mums ģimenē nav pieņemts apspriest ārējo izskatu: "Galvenais, kas tu esi, nevis kāds tu esi. Un kam tu nepievērs uzmanību". Bet kā es varēju nepievērst, ja bērnudārzā man visu laiku tika Kukulīša loma, bet bērni pagalmā mani ķircināja, saucot par baloniņu? Vasarā, pirms pirmās klases, es kopā ar brāli aizbraucu paciemoties pie onkuļa. Viņš, mūs ieraugot, sacīja: "Jūs, draudziņi, pavisam sev nesekojat līdzi. Mēs ar tanti no jums uztaisīsim skaistuļus-atlētus". Visu vasaru, katru rītu mēs skrējām, spēlējām futbolu, iztikām bez pīrādziņiem un saldējuma. Onkuļa un viņa sievas princips bija šāds: "Labam cilvēkam jābūt obligāti, bet, ja vēl papildu esi apmierināts ar sevi, tad ir vēl labāk". Es to uzskatu par pareizu. Un savus bērnus arī radinu pie sporta un veselīga dzīvesveida. Mantojumā viņi dabūjuši ne īpaši slaidus augumus, tādēļ negribu, lai tas būtu iemesls kādiem ierobežojumiem."

- "Man ir puika, bet nu arī dikti cimperlīgs uz ģērbšanos, dikti patīk pucēties, jūtas lepns, kad var uzvilkt uzvalku un kaklasaiti. Tas gan ikdienā netiek vilkts, bet gluži parastas drēbes arī nevelk, bet patīk vilkt klasiskas, modernas drēbes, sporta drēbes maz nēsā, lai gan tās, protams, būtu ērtākas. Un es par to tikai priecājos, jo kur tad vēl pucēsies, ja ne dārziņā, kur tiek pavadīta lielākā daļa laika. Man arī patīk pucēties, ejot uz darbu, nevis sēžot brīvdienās mājās.

Ja man būtu meita, tad arī vilktu uz dārziņu visādas cakainas drēbes un taisītu visādas frizūras. Mums grupiņā ir viena meitenīte, kas visu laiku tiek pucēta skaistās drēbēs, vienmēr staigā svārciņos, drēbes vienmēr ļoti saskaņotas, nespēju vien nopriecāties par to, cik sapucēts vienmēr meitēns. Katrā ziņā es nesaskatu problēmu tajā, ka bērns grib pucēties katru dienu."

- "Viena lieta, ko esmu ievērojusi dārziņā pie abiem bērniem - liela loma ir audzinātājai - bērni ļoti viņas respektē. Varbūt audzinātāja ir salielījusi tās princešu kleitas un tāpēc bērniem gribās. Es ieteiktu ar viņām aprunāties, ko viņas par to saka."

- "Manējā četrgadniece. Vispār es pati ģērbjos "puiciski" un "pelēki" un līdz trīs gadiem tā ģērbu arī savu meitu, bet nu jā, mums šogad arī vajag kleitu(as) ar kruzuļiem, kurpes ar papēžiem, pat kroņus un liekos matus, brīžiem pat liekas, ka viņas sacenšas, kurai košāk un vizuļojošāk (un graujošāk). Manējā visu laiku grib svārkos vai kleitā arī mājās, kas man arī neliekas ērti.

Tā jau speciāli viņai neiepērku spīguļojošus un vizuļojošus tērpus, bet mums ir ome, kas pamanās ko tādu piegādāt, tad nu uz dārziņu ļauju, lai jau izpaužas, un citām, protams, skauž un pēc laika ar parādās attiecīgi tāda, manuprāt, bezgala bezgaumīga kleita, bet viņas jūtas kā princeses, ko padarīsi.

Svētkiem es pērku pieklusinātas kleitas, bez cakām, tās ar patīk, bet, ja būtu vizulis/kruzulis/pūka, tad patiktu jo vēl vairāk. Cenšos tomēr piestrādāt pie gaumes veidošanas."

- "Puiku mammai nebūt vienmēr ir vieglāk - piemēram, manējam ir ļoti konkrētas prasības no rīta, ko grib, lai velku un arī tas bieži atkarīgs, kas tagad bērnudārzā ir modē - pirāti, spaidermeņi vai citi pasaku/multeņu varoņi. Un vispār jau tas ir skaisti, ka bērni savu fantāziju pasauli savij ar realitāti, meitenes grib ģērbties kā princeses un puiši kā pirāti."