Kad bērni dzimst viens pēc otra. Vecmāšu PAR un PRET viedokļi  (2)

Šis vēstījums pamudināja paraudzīties uz jautājumu plašāk, proti, ko saka jomas speciālisti par bērnu laišanu pasaulē ar mazu gadu starpību jeb vienu pēc otra. Viedokļos dalās divas vecmātes – raugoties no fizioloģiskā un psiholoģiskā aspekta, atklājot plusus un mīnusus.

Kā portālam Cālis.lv norādīja Rīgas Dzemdību nama galvenā vecmāte Vija Bathena, fizioloģiski ir iespējams vienu dzemdēt un uzreiz pēc tam ieņemt nākamo mazuli, tomēr, ja raugās no mediķu viedokļa, nākamo grūtniecību vajadzētu plānot ne ātrāk kā pēc gada. "Gads ir periods, kad būtu labi, ja dzemde būtu tukša," saka vecmāte.

Gads ir laiks, kas, kā minimums, tiek ieteikts bērna zīdīšanai, bet, ja sievietei iestājusies jauna grūtniecība, laktācija var mainīties. Turklāt zīdīšanas laikā papildu izdalās oksitocīns, kas, savukārt, var kaitēt grūtniecībai. Pastāv risks, ka nākamais bērns var dzimt neiznēsāts. Tāpat, kā norāda Bathena, zīdīšanas laikā sieviete zaudē daudz mikroelementu, kas ir krūts pienā, līdz ar to to var pietrūkt pašai mammai, kura nēsā jau nākamo mazuli.

Protams, katrs gadījums ir individuāls, un praksē jau ir bijuši gana daudz gadījumi, kad bērni dzimst ar ļoti mazu starpību un viss ir kārtībā, tomēr vecmāte atzīmē, ka katra grūtniecība paņem lielus resursus, un organismam ir jārestartējas. Pusgads ir pats, pats minimālākais laiks, kad sieviete pēc dzemdībām varētu plānot nākamo mazuli, bet, ja vecmātei jāizsaka rekomendācijas, tad tas ir gads. Bathena gan atzīst, ka gadījumi var būt dažādi – plānotas vai neplānotas grūtniecības, tomēr sievietei vajadzētu apzināties iespējamos riskus savai un gaidāmā mazuļa veselībai.

Rīgas Dzemdību nama vecmāte un psiholoģe Laila Laganovska portālam Cālis.lv norāda – ja vecāki ir gatavi un vēlas nākamo mazuli pavisam drīz pēc viena bērniņa piedzimšanas jeb "pie vieniem autiņiem", tad tas ir pozitīvi. Turklāt, ja vecāki arī apzinās, cik grūts būs pirmais gads, raugoties, cik daudz rūpju prasīs mazuļu aprūpe.

Pluss ir, ja bērniem ir gada starpība, piemēram, vecākajam bērnam ir gads, kad ģimenē ienāk jaundzimušais. Tiek uzskatīts, ka bērniem ir daudz kā kopīga. Kaut vai attīstības posmā, kad viens no otra mācās, bērni veidojas kā komanda, viņiem ir kopīgas nodarbes, viņi ir daudz neatkarīgāki no vecākiem, izveido sava veida koalīciju. Protams, tas ir vecumā, kad vecākais sasniedzis aptuveni divu gadu vecumu, bet jaunākajam ir gadiņš. Šādi bērni, kuriem ir tikai gada starpība, ļoti labi dalās ar mantām savā starpā, kopīgi spēlējas, paļaujas viens uz otru, daļēji atvieglojot arī vecāku rūpes par abiem.

Kā norāda Laganovska, pirmais gads vecākiem ir grūts. Kaut vai tādās elementārās lietās kā pabarot maziāko un vienlaikus nodarbināt vecāko. Te der ieteikums – kad mazais atrodas mammai pie krūts, vecākais bērns sēž turpat blakus un kopā ar mammu palasa kādu grāmatu, parunājas, padzied vai padarbojas ar kādu interaktīvo rotaļlietu. Taču tad, kad jaunākais bērns jau "izaudzis no zīdainīša vecuma", abu bērnu sadarbība ir ļoti laba, viņi ir kā divi uzticami draugi.

Bērniem, kuriem ir tikai gada starpība, netiek novērota bērnu greizsirdība, kas, savukārt, ir plaši izplatīta tendence brāļu un māsu starpā, ja bērniem ir trīs vai četru gadu starpība. Bērniem ar gada starpību veidojas ļoti stipra komanda, bet tiem, kuru vecuma starpība ir lielāka, spilgti novērojams sāncensības gars.

Kā atzīmē Laganovska, bērniem ar gada starpību attīstība notiek ļoti līdzīgi, jaunākais ļoti daudz iemācās no vecākā brāļa vai māsas. Tādēļ var teikts, ka, raugoties no šī aspekta, bērni ar mazu gadu starpību, ir atbalstāma ideja, ja vien paši vecāki ir gatavi pirmo gadu veltīt dubultām rūpēm par abām atvasēm vienlaikus.

Iespējamās grūtības arī šajā posmā ir saistītas ar bērnu aprūpēšanu. Daudzi vecāki, kuriem ir bērni ar vienu līdz divu gadu starpību, atzinuši, ka visa māja ir autiņbiksītēs un parasti abi reizē arī tās piekakājuši. Kuram mainīt pirmajam? Lielas pārdomas var rasties, ja mamma pa māju praktiski ir viena, jo tētis aizņemts darbā. Kā mamma ar diviem maziem bērniem izies pastaigāties? Šādos gadījumos ļoti laba lieta ir tandēma rati, uzsver Laganovska, kura pati novērojusi, ka Eiropā ir daudz vecāku, kuri izvēlējušies laist pasaulē bērnus vienu pēc otra un plaši izmanto šos bērnu ratus.

Protams, nav zināms, cik daudz pāru šādu ceļu izvēlējušies apzināti, cik daudzi nejauši, bet pozitīvā lieta ir, ka bērni aug kopā, var teikt – vienā ritmā.

Kā vecākiem var atvieglot ikdienas soli? Vecmāte un psiholoģe iesaka strukturēt dienu vai pat nedēļu – kas, kad un ko dara. Ir labi, ja ir kādas atbalstošās personas – vecmāmiņas, tantes vai aukles, kas reizi pa reizei ierodas mammai palīgos. Piemēram, pirmdienā atnāk vecmāmiņa un palīdz ar bērniem iziet pastaigā, otrdien kāds atnāk un uztaisa pusdienas, trešdien vēl kāds atļauj mammai pagulēt pusdienlaiku. Šādas palīdzošās lietas vecākiem ļauj ieraudzīt kādu mazu brīvības logu, un šo laiku veltīt tikai sev. Ja laiku pareizi saplāno, tad šis pirmais gads paiet diezgan normāli.

Tomēr jāņem vērā, ka vecākais bērns dažreiz regresē, kad mājās tiek atvests jaundzimušais. Bērns, kurš jau gājis uz podiņa, var atkal sākt čurāt autiņbiksītēs, bērns, kurš prata paēst, pēkšņi to vairs neprot, vecākais pēkšņi atkal grib tikt pie mammas krūts. Tam ir jātiek pāri. Tas ir laiks, kad lielais tiek gāzts no troņa, taču viņš no tā tikai iegūst. Viņš iemācās saprast, ka visa uzmanība vienmēr nepiederēs tikai viņam vienam. Ja bērns mazā vecumā iziet šīm grūtībām, vēlāk būs vieglāk, jo bērnā veidojas lielāka pacietība, bērns kļūst patstāvīgāks, iemācās daudz labu lietu, kas noteikti viņam būs nepieciešamas nākotnē.

Laganovska atzīmē, ka ļoti svarīgs ir drošības aspekts, ja mājās ir divgadnieks un parādījies jaundzimušais. Noteikti jābūt modriem, ar kādām rotaļlietām spēlējas lielais bērns, lai kāda to detaļa nejauši nenokļūtu zīdaiņa mutē, jāraugās, lai lielais nelēkā blakus mazulim, jo – nejaušs kritiens un zīdainis var tikt savainots.

Šādos gadījumos ir ļoti svarīgi vecākajam bērnam izstāstīt, cik viņam ir īpaša vieta ģimenē, ka mazā māsa vai brālis šo vietu nekad neieņems, cik ļoti vecāki mīl lielo bērnu, kuram šajā laikā, kad mājās ierodas zīdainis, jāvelta vairāk glāstu un apskāvienu. Nereti bērns pat var kļūt dusmīgs, agresīvs, tad noteikti strukturēti jāsaplāno laiks, ko kādam no vecākiem veltīt tikai vecākajam bērnam. Piemēram, tētis pieskata zīdaini, bet mamma divas stundas nodarbojas tikai ar lielāko bērnu.

Tāpat šajā vecumā bērni vēlas palīdzēt vecākiem, un ir ļoti svarīgi to ļaut – kaut ko atnest, aiznest, sakārtot.

Ap trīs gadu vecumu bērns vēlas iesaistīties aktīvākās rotaļās, piemēram, spēlēt paslēpes, lomu spēles, tādēļ noteikti ir jāizplāno laiks, kad mazais netraucē šīm nodarbēm un vecāki ar lielāko bērnu par paspēlēties jeb darīt lietas, kas patīk vecākajai atvasei.

Un noteikti vecākiem jāizvairās no tādām frāzēm kā: "Tu jau esi liels, pats vari aizšņoŗēt kurpju auklas" vai "Netraucē, tu taču redzi, ka tagad nodarbojos ar mazo". Šīs lietas nedrīkst pārspīlēt, jo bērns ir bērns, un viņš nevēlas justies atstumts vai pēkšņi kļūt pieaudzis tikai tāpēc, ka mājās tagad ir mazs zīdainis.

Laganovska novērojusi, cik pareizi dara daži vecāki, vedot no Dzemdību nama mājās zīdaini, kad ir sarūpēta liela dāvana arī vecākajam bērnam.