Lai gan atrodas priviliģētā pozīcijā, sarunas biedrs ieņem cietēja lomu
Ikviens, kurš ir piedzīvojis šāda tipa sarunu, apzinās, cik mokoša tā ir. Uzskatāmākais piemērs ir situācija, kurā kāds, kurš var lepoties ar paša sūri grūti nepelnītiem panākumiem un dzīves piespēlētām iespējām un izdevībām, kas pašas iekritušas rokās, māca dzīvot kādu, kurš lielāko daļu mūža pēries kā pliks pa nātrēm. Jo vārdi "Lai kaut ko sasniegtu, ir smagi jāstrādā. Es zinu!" taču skan tik labi…
Tā vietā, lai mēs ieklausītos sarunas biedra argumentos un ņemtu vērā to kontekstu, nez kāpēc par varītēm cenšamies celt savas akcijas, aizmirstot, ka ikvienam ir savs stāsts, par kuru lielākā daļa cilvēka nezina absolūti neko…
Kur palika garastāvoklis?
Šķiet, tavs sarunas biedrs noskaņojumu maina teju sekundes laikā. No objektīvas paškritikas paušanas un savu kļūdu atzīšanas viņš pēkšņi var nonākt aizvainojuma fāzē, kurā pār tevi, gluži kā no vulkāna, gāžas visneiedomājamākās lamas. Turklāt pēc rekordīsas izlādēšanās seko nākamā fāze – piekāpšanās, asaraina atvainošanās un cenšanās izlīgt.
Nav brīnums, ka minētajām garastāvokļa maiņām izsekot nav iespējams, turklāt šādas rīcības iemesls ir pagalam vienkāršs – apzināta vēlme kontrolēt situāciju un tajā iesaistītās personas, lai notikumi ritētu tā, kā vēlas konflikta iniciators.
Izplatītākā stratēģija – nesatricināmība
Konfliktā ar cilvēku, kuru viņa neadekvātās uzvedības dēļ nudien varam dēvēt par jukušu, viņš, visticamāk, ļoti ilgu laiku spēs saglabāt pārsteidzoši nosvērtu un mierīgu attieksmi. Nesatricināmā uzvedība gan nav vienkārši rakstura iezīme – visbiežāk tas ir apzināti stratēģisks solis, kā provocēt sarunas biedru un vērot viņa reakciju.
Jāpiebilst, ka šāds sarunas biedrs konflikta laikā teju tīksmināsies par otra "aiziešanu pa gaisu", tādējādi sakāpinātās emocijas it kā uzsūcot sevī. Savukārt uz komentāru par konkrētās rīcības iemesliem, visticamāk, saņemsim atbildi: "Es jau neko, viņš sāka!"
Kļūdas? Kādas kļūdas?
Iesaistoties šādos konfliktos, upura pozīciju vienmēr ieņems sarunas biedrs. Pieļautās kļūdas netiks atzītas, apvainojumi – uztverti ar pārspīlētu reakciju, kā arī sastapsies ar teicamu sevis žēlošanas priekšnesumu viskrāšņākajā tā izpildījumā. Šādi cilvēki vainu neuzņemas praktiski nekad, pie visa notiekošā, neveiksmēm un pašu pieļautajām kļūmēm vainojot tikai un vienīgi apkārtējos.
Turklāt ikvienā strīdā, neraugoties uz tā cēloni, sarunas biedrs pamanīs vismaz pāris reizes atgādināt, cik pateicīgam tev jājūtas par viņa klātbūtni tavā dzīvē, kā arī uzmanību un laiku, kas tiek tev veltīts. Šāda saruna, gluži likumsakarīgi, rosinās pārdomas – varbūt es patiešām esmu pie vainas visā notiekošajā?
Sevis projicēšana
Strīdos ar cilvēku, kurš, gribot negribot, atgādina jukušu, novērojama vēl kāda spilgta iezīme. Neraugoties uz sarunas biedra neadekvāto, neloģisko un neizskaidrojamo uzvedību, tev pamazām rodas arvien spēcīgāka sajūta, ka šī jukusī personība… esi tu.
Situācijas tiek prasmīgi apvērstas otrādi, sarunas biedra negatīvās īpašības un nodarījumi – projicēti uz tevi, kā arī pēkšņi attopies ar vainas apziņu par lietām un darbībām, kas patiesībā nemaz nav kaitējušas jūsu savstarpējām attiecībām.
Visbiežāk šādi cilvēki ir arī prasmīgi manipulatori, kuri veiksmīgi operē ar pretī stāvošā cilvēka emocijām un sajūtām, izmantojot tās savā labā. Gadījumā, ja komunikācija ar cilvēku, kam atbilst šī un iepriekš minētās īpašības, tavā ikdienā ir neizbēgama, atliek vien bruņoties ar pamatīgu pacietību un laiku pa laikam sev atgādināt, ka šiem emociju izvirdumiem, neadekvātajiem pārmetumiem un neizprotamajai rīcībai vienkārši ir jāstāv pāri.
Avots: Higherperspectives.com.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
