Aukle – veselīgas un laimīgas ģimenes dārgums

Gribu vērst mūsu uzmanību ģimenes pamatvērtību virzienā un arī dažiem aspektiem, kam nereti pievēršam pārāk maz vērības. Proti, cik liela nozīme bērna personības veidošanās gaitā ir auklei, kas to apzinās.

Galvenais uzdevums, ko vecāki gaida no aukles, ir gādāt par bērna emocionālo un fizisko labsajūtu. Emocionāla labsajūta ir dārgākais, kas ir uz šīs pasaules. Ja aukle palīdz bērnam augt un attīstīties, bet vecākiem – neizsīkt un nepārgurt, kas ir tik tipiski, kad ģimenē aug mazi bērni, tad ģimene var būt laimīga, ka atradusi tādu dārgumu savam bērnam.

Varam būt laimīgi par aukli, kura spēj nodrošināt tā saukto kontinuitāti jeb nepārtrauktību bērna attīstībā. Objektu konstantums jeb pastāvība un stabilitāte apkārtējā vidē, šajā jēdzienā iekļaujot arī cilvēkus, īpaši svarīga ir maza bērna attīstībai. Bieža aukļu mainība bērnam ir traumējoša. Aukle, kas vēlas un spēj bērnu iemīļot, paliekot ģimenē ilgāku laiku, var kļūt par īstu mājas dārgumu.

Gudra aukle neatdarina maza bērna šļupstus. Viņa prot labi runāt vienā vai vairākās valodās, runā tajās skaidri un saprotami, dodot arī bērnam iespēju apgūt šīs valodas, taču, latviski runājot, izvairās no nevajadzīgas deminutīvu lietošanas. Ar vārdiem pamazinājuma formā izsakām pozitīvu vai negatīvu attieksmi. Kad cilvēki vēlas uzsvērt sirsnību un dziļu intīmu tuvību attiecībās, tad arī pozitīvi deminutīvi ir pieļaujami. Taču ikdienā un sadzīvē jāuzmanās lietot deminutīvus. Neaizmirsīsim, cik bieži latvieši tos lieto devalvējošā nozīmē, lai kādu pazemotu vai aizvainotu.

Pārlieku lielā aizraušanās ar deminutīviem ir viena no mūsu nelaimēm. Man ir sajūta, ka ar kalniņiem un lejiņām, saulītēm un zvaigznītēm mēs sākam zaudēt kalnus un lejas, sauli un zvaigznes. Gan tiešā, gan pārnestā nozīmē runājot – lai visi labie gari un mēs paši sevi no tā pasargājam, ka nepazaudējam savu valsti un nepaliekam tikai ar valstiņu...

Ir tik skaists vārds Sarma un vai tad nebūtu jauki, ja viņa pati varētu izvēlēties, kuriem cilvēkiem dot atļauju uzrunāt sevi par Sarmīti? Tik skaists vārds Skaidra! Viņa gluži labi pati varētu lemt, kam ļaut sevi saukt par Skaidrīti, vai ne?

Veselīga mamma ļoti pārdomās, cik bieži un cik ilgi savu dēlu saukt par Jānīti vai Jurīti. Kad tad Jānītis kļūs par Jāni? Atļaušos apgalvot, ka tādam cilvēkam būs daudz grūtāk kļūt par Valsts prezidentu, nekā tam, kurš no bērnības ir bijis Jānis. Tas, kurš tiek uzrunāts ar deminutīvu, tā arī jūtas – pamazināts. To ir ļoti grūti savienot ar cieņu un pašcieņu.

Pateicoties labai auklei, bērns var apgūt robežas, kuras viņa nosprauž bez dusmām un naida – ar lielu respektu pret bērna vajadzībām un dzīves realitāti. Laba aukle nelieto pazemojošus vārdus – "niķis", "palaidnis", "dauzās", "tarkšķ", "vāļājas", "vazājas", "pielāčo" u.tml. Arī "sīkie" ne; nemaz jau nerunājot par to, ka bērnu varētu nosaukt par idiotu vai stulbeni!

Laba aukle necenšas izpatikt bērna vecākiem, viņas uzmanības fokusā ir bērna labsajūta un tādēļ viņai nav jābūt pārlieku pakļāvīgai. Viņa necenšas apliecināties uz bērna rēķina un nemoralizē. Gudra auklīte zina, ko un kāpēc dara, kāds labums no tā būs bērnam. Attiecībās ar bērnu viņa nelieto vārdus "labi" – "slikti", "pareizi" – "nepareizi", "drīkst" – "nedrīkst", "vajag" – "nevajag".

Bez tam – aukles loma ir palīdzēt bērnam orientēties viņa jūtās, emocijās un vēlmēs. Aukle palīdz bērnam saprast, kā saukt to, kā viņš pašlaik jūtas. "To sauc par prieku, kad liekas, ka ķermenis ir tik viegls, ka varētu pacelties gaisā un aizlidot; kad sajūtas ir ļoti patīkamas, kad krāsas visapkārt ir tik košas un putni dzied tik skaļi, – tas ir prieks, ko tu jūti! Kad rokas un kājas ir tik ļoti smagas, kad šķiet, ka vairs nav nemaz spēka, – to sauc par dusmām..." Tā lēni un pamazām aukle iemāca bērnam to, ko vēlāk varam nodēvēt par emocionālo inteliģenci jeb sirdsgudrību.

Uzdodot jautājumus, viņa ir tieša. "Vai tu gribi, lai lasu tev to pasaku, ko vakar lasīju?" "Vai tu atceries to dziesmu, ko tev vakar dziedāju?" un nepārprasa ("vai tu atceries vai neatceries"; "gribi vai negribi"?).

Tamlīdzīgus izteikumi, ar ko indējam savus bērnus, vēsta, ka "tu taču to negribi" un tad tev galu galā pat kauns gribēt... Tas nerada emocionālu labsajūtu, bet gan – tieši pretēji – tā saukto distresu.

Auklei jāgādā par bērna emocionālo labsajūtu lai bērns būtu fiziski un psihiski vesels – kas gan var būt lielāka laime vecākiem!? Ja atzīstam aukli par ģimenes dārgumu, tad arī atbilstoši novērtējam viņas darbu un atbildīgi/-stoši pieejam aukles atlases/izvēles/meklēšanas procesam.

Kad esam atraduši aukli, kurai ir visas potences un kapacitāte ieņemt patiešām nozīmīgu vietu ģimenē, reizēm par traucēkli kļūst vecāku nepietiekamās zināšanas un vājā sapratne par bērna attīstību un pieaugšanu. Taču situācijas, kad gudrai auklei realizēt savu potenciālu traucē vecāki, ir cita raksta un varbūt pat veselas grāmatas temats.