Baznīcas vietā senlatviešu tradīcijas: Evijas un Viestura dievturu kāzas  (21)

Loģisks šķita pirmais jautājums nu jau laulības dzīvē nedaudz padzīvojušiem jauniešiem, kādēļ viņi izvēlējās tieši šāda veida kāzas. Un abi norādīja, ka tas bijis tikai secīgs turpinājums viņu piekoptajai dzīvei. Viņi abi ir seno latviešu reliģijas piekopēji, proti, dievturi, kuri visas gadskārtas svin saskaņā ar šīm tradīcijām, kur neiztrūkstoša sastāvdaļa ir arī ietērpšanās tautastērpā.

Lai vedības iegūtu iecerēto atmosfēru un auru, tad arī kāzu viesiem bija lūgts iespēju robežās ierasties tautastērpos, ko, pārsteidzošā kārtā, arī lielākā daļa esot izdarījusi. Jaunieši gan smej, ka jautājumu no draugu un radu puses esot bijis gana daudz, jo arī ielūgumā ierakstītais teksts licis mulst.

Tas bijis apmēram šāds: "Ielūdzam jūs uz mūsu vedībām rudzu mēneša 7. dienā". Tātad vedības notika 7. augustā un, kas interesanti, – ceturtdienā, tieši tajā nedēļas dienā, kad senlatvieši svinēja precības. Protams, šīs dienas galvenie vaininieki savu kāzu tērpu izvēlei piegriezuši jo sevišķi lielu vērību. Sākotnēji Evija vēlējusies kāzu dienā tērpt senos tautastērpus, jo tie pieļauj, ka meitenes pie tiem nēsā izlaistus matus – šķitis, ka bizes tā īsti nepiestāv.

Savukārt Viesturam šie senie tautastērpi īsti nav patikuši, un viņš kādu vakaru, šķirstot tautastērpu grāmatu, atradis Alūksnes tērpu un paziņojis, ka tas būs viņa kāzu tērps. Evijai atlicis vien piekrist topošā vīra izvēlei. Viņa savu lielās dienas ietērpu meklējusi cītīgi, vērojusi dziesmu svētku gājiena dalībnieču košos brunčus, taču īsto un vienīgo apģērbu Evija ieraudzījusi Draugiem.lv kādas meitenes foto galerijā. Tas bija balts Abrenes tērps, kas bija kā radīts vedībām, turklāt atbildis arī galvenajai prasībai – Latgales novadam, kur dzimtās saknes meklējamas arī pašai tērpa valkātājai. Savukārt vedēji ir Kurzemes puses pārstāvji, tādēļ bija tērpušies šīs puses tautastērpos.