Dzemdības nav nekāds vieglais darbiņš, to atzīst gan tās sievietes, kuras kaut vienu reizi dzīvē piedzīvojušas dabiskas dzemdības, gan vecmātes. Cik gan daudz sieviešu pēc pirmajām dzemdībām teikušas – nekad mūžā vairs, un tomēr pasaulē laiž vēl pāris bērneļu.
Kad dzemdību sāpes aizmirstas, tad var arī palūkoties uz šo procesu jau mierīgāk. Lūk, piedāvājam portāla Woman-rules.ru apkopotās sieviešu pieredzes no dzemdībām, kuras liks pasmaidīt un varbūt pārcilāt atmiņā notikumus no pašu piedzīvotām dzemdībām!
Pēcdzemdību palātā mēs bijām trīs jaunās mammas ar bērniem. Mana meita bija pati mierīgākā – guļ un ēd, praktiski neraud. Pirmā nakts pēc dzemdību nama mājās. Vīrs mani modina: "Celies", bērns raud!" Es: "Tas nav mans."
- Kaķēniņu (Red. - mīlināmā forma jaundzimušajam) aiznesa, es guļu uz slimnīcas gultā ar sistēmu un ledu, rokās telefons, sūtu visiem īsziņas. Nāk apsveikumi. Un tikai divos dienā, kad jau biju labi izgulējusies un paēdusi, man aizgāja, ka es visiem esmu paziņojusi, izņemot vīru. Viņš pat gandrīz apvainojās.
- Pirmās dzemdības - ārprāts, ārprāts! Prasīju dakterei: "Iedodiet man poti, lai es tagad visu aizmirstu, citādi otro dzemdēt neieradīšos."
- Tikko pēc dzemdībām sevi sajūtu un saku: "Bet kur vēders?". Ārsti man: "Vēders piedzima!"
- Vīrs dzemdībās bija kopā ar mani un līguma vecmāti – ļoti nobijies par mani un sevi… Aptuveni stundu, pirms pasaulē nāca meitiņa, vecmāte saka: "Labi, jūs te piecas minūtes pasēdiet, bet es aiziešu galdu sagatavot (viņa, protams, domāja, dzemdību galdu). Vīrs: "Ko, mēs pēc tam atzīmēsim?"… tā pilnā nopietnībā. Vecmāte ilgi par to ķiķināja.
- Tajā sestdienā man bija jābrauc uz putnu tirgu – vecākajam dēlam nopirkt papagaili, sen jau lūdza. Pirkums izdevās veiksmīgs, bet viss pēc tam… Sākās kontrakcijas, turklāt uzreiz tā kārtīgi. Tā kā dzemdības bija otrās, sapratu, ka mājās iegriezties no otra pilsētas gala varu nepagūt. Tādēļ, piezvanot vīram un norunājot tikties uz vietas, uzreiz braucu uz dzemdību namu. Atbraucu ātrāk. Vispār mēs, jautri čivinot (ar to domāju papagaili), svētā mierā ienācām. Tante, uzvilkusi uzacis, nošņāca: "Dāma ar papagaili… Tu vēl zivis varēji uz dzemdībām paņemt līdzi…" Un arī vīrs bija klāt.
- Gaišā dienas laikā, bez klauvēšanas, palātā ienāk divi vīrieši. Treniņbiksēs, neskuvušies un klusējot taisnā ceļā iet pie meitenes, kas guļ pie loga. Es neredzēju tālāko, bet tikai dzirdu, ka viens saka otram: "Pataustīju, silta". Visi klusē šokā. Ko viņš tur pataustīja? Kam būtu jāatdziest? Izrādās, radiatorus pārbaudīja.
- Mans jociņš: kad mani aizveda steidzami uz ķeizargrieziena operāciju, gulēju un smējos, kamēr vien mani neapsmērēja ar jodu un spirtu. Anesteziologs pienāca pie manām plati atvērtajām kājām paskatījās tur un sacīja: "Mēs ar jums jau neesam kaut kur tikušies?"
- Dzemdēju. Bērnu aiznesa kaut kur telpas pretējā stūrī un kaut ko ar viņu tur darīja. Bet man nekas nebija redzams, jo apkārt stāvēja mediķi, apskatot mani un spriedelējot, kā sašūt. Bet man taču bija interesanti uz bērniņu paskatīties. Un lūk, beidzot, viens no dakteriem pagāja malā un es ieraudzīju savu mazulīti, taču manam skatienam atklāts bija tikai dibentiņš, kājiņas un oliņas starp tām Skatos un saku: "Pēc dibena – īsta tēva kopija!". Visa ārstu brigāde bija mēma no smiekliem.
- Tēvocis ar mācītāja bārdu – tas ir pazīstams ārsts. Superdakteris, cik es zinu. Pati personīgi neesmu satikusi, draudzene pie viņa dzemdēja. Kad kontrakciju laikā viņa ieraudzīja ārstu, izdvesa frāzi, kas nu jau kļuvusi slavena: "Es mācītāju neizsaucu!"
- Ar otro stumšanas reizi vecmāte priecīgi paziņo: "Galviņa piedzima un ar actiņām mirkšķina".
- Izģērbieties. Rotaslietas, apģērbu un apakšveļu atdodiet vīram – tie jums vairs nebūs vajadzīgi. Laba dežūrārsta atbilde uz maniem iebildumiem: "Bet, ja nu kontrakcijas nav īstās un es mājās iešu?" - "No šīs iestādes šādā grūtniecības laikā iziet vai nu jau dzemdējušas, vai neiziet vispār."
- Vienu no aizkustinošākajām manas mammas jaunības atmiņām nodrošināja viņas kolēģis, pasniedzējs un profesors, astoņu meitu tēvs. Profesors ļoti gribēja dēlu. Dievam, starp citu, arī piemīt humora izjūta, - katru reizi, stāvot pie dzemdību nama durvīm, profesors saņēma iesaiņojumu ar rozā banti. Pēc astotā mēģinājuma profesors tomēr padevās.
- "Neraud?" prasu ārstam. "Pagaidiet, viņš domā…"
Par pašmāju smieklīgiem atgadījumiem dzemdību laikā lasi rakstā 'Ko jūs man melojat', 'naādit obuļu' un citi jautri stāsti par dzemdībām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
