Mīlestība un liktenis. Viņi iepazinās 'telefonā' un kopš tā laika nav šķirami  (3)

"Nekad neesmu izmantojusi iepazīšanās portālu pakalpojumus," stāsta Marija. "Man šķita, ka tur sēž vieni maniaki un neveiksminieki. Bet tad pēkšņi es aptvēru, ka manā paziņu lokā daudzi aktīvi izmanto iepazīšanās aplikācijas. Nodomāju, ka, dzīvojot lielā pilsētā, tam ir jēga. Kā gan citādāk iepazīties?"

Pēc tam, kad Marijai pārtrūka attiecības ar mīļoto, viņa nolēma mēģināt. Reģistrēties Tinder. "Aplikāciju man ieteica draudzenes," skaidro sieviete. "Un es ilgi domāju – un ja nu tur slēpjas mans liktenis? Bet es tam paiešu garām. Īsāk sakot, es ielogojos un apmēram mēnesi tur tusējos virtuāli. Pa šo laiku aizgāju arī uz dažiem randiņiem."

"Protams, jābūt gatavam uz to, ka, kā jau jebkurā iepazīšanās servisā, te noteikti būs arī neadekvāti ļautiņi," teic Marija. "Tas jāņem vērā un jāfiltrē cilvēki, spriežot pēc tā, ko viņi runā." Pirms satika Dmitriju, sieviete bija aizgājusi uz vairākiem randiņiem. Vienā no tiem viņa vienkārši pagriezās un aizgāja projām – pirmajās 10 minūtēs.

"Mēs gandrīz nemaz nesarakstījāmies, tūlīt satikāmies klātienē. Tas puisis izrādījās galīgi ne mans cilvēks, tāds mikrorajona čalis, mums ar viņu galīgi nesaskanēja," skaidro Marija. "Es sapratu, ka nav vērts tērēt laiku un vienkārši pateicu: "Piedod, atā!"

"Citās lapās tev var rakstīt visi, kam nav slinkums. Bet te – vismaz kaut kāda sākotnējā atsijāšana. Es norādīju savu vecumu, svaru, augumu un matu krāsu. Un vēl – es skaidri zināju, ko vēlos satikt un kādas attiecības meklēju. Ļoti daudz kas kļūst skaidrs, aplūkojot fotogrāfijas sociālajos tīklos – vai cilvēkam ir labsirdīgs, vai ļauns skatiens, kā viņš raksta, kādas bildītes publicē. Var nojaust, vai cilvēkam piemīt patmīlība, vai viņam ir kādas dīvainības. Tas savā ziņā ir pirmais filtrs. Jābūt aizdomīgai, ja cilvēks publicē brutālus attēlus ar ieročiem vai ļoti dīvainas bildes. Bet, ja viņš vienkārši izrāda dažādas grimases – tas ir normāli. Tātad viņam piemīt zināma deva pašironijas un humora. Un tas ir labi. Bet vēl labāk, ja cilvēks publicē foto no ceļojumiem, turklāt viņam ir atklāts un labsirdīgs skatiens. Visu pārējo sapratīsiet, tiekoties klātienē vai sarunājoties privāti."

Patiesībā Marijas pieredze Tinder ir ne pārāk liela. "Pavisam aizgāju uz trīs, četriem randiņiem," viņa stāsta. "Visi puiši bija normāli, labi. Precēto nebija, laikam vienkārši paveicās… Klasiskā shēma: ziedi, restorāni, samērā interesantas sarunas, taču ne ar vienu nebija dzirkstelītes. Visi viņi bija interesanti, taču man pat doma neradās par ko vairāk nekā draudzīgu parunāšanu."

"Nevajadzētu pārāk ilgi sarakstīties," iesaka Marija. "To man ieteica arī pieredzējušākās draudzenes. Pastāv tāda cilvēku kategorija, kuriem ir nepieciešama komunikācija, viņi var būt precēti. Varbūt viņiem arī neko citu nevajag kā vien šo saraksti. Rakstiet – "tikai tikšanās klātienē", nevelciet garumā. Draudzenes tā arī raksta: "Čau, kā tev iet? Satiekamies?" Nav gatavs tikties klātienē, viss, uz redzēšanos!"

"Mans vīrs ir saistīts ar IT nozari un programmēšanu. Viņu interesē viss jaunais, kas vien parādās nozarē, ieskaitot arī aplikācijas. Tā viņa redzeslokā nonāca Tinder. Viņš reģistrējās un norādīja ļoti šauru teritoriju, laikam 2 kilometrus. Un pirmajās 10 minūtēs uzdūrās man."

Dmitrijs Mariju ieintriģēja tūlīt, uzdodot netipisku jautājumu. "Parasti visi raksta: "Čau! Kā iet?" Bet mans nu jau vīrs uzrakstīja: "Sveika! Ko tu darītu, ja tev nebūtu jāstrādā algots darbs?" Es atbildēju, ka ar lielāko prieku ceļotu, apgūtu pāris svešvalodas un mīlētu savu vīru. Ar to biju domājusi – nākotnes vīru. Un viņš piedāvāja satikties. Izrādījās, ka mēs dzīvojam blakus metro stacijās. Un nākamajā dienā mēs satikāmies. Biju nogurusi, pēc darba. Un man jau vairs nekur negribējās iet, taču, tā kā tā bija tikai viena metro stacija un cilvēks šķita samērā interesants, es tomēr piekritu."

"Mēs satikāmies un kaut kā jau tūliņ kļuva skaidrs, ka mums vienam ar otru ir interesanti. Nezinu, kāpēc, bet uzreiz pieminējām laulības tematu. Viņš man jautāja, bet kādēļ nepieciešami zīmogi papīros? Es mēģināju aprakstīt savu vīziju par ģimeni, klusībā pieņemot, ka šim cilvēkam nemaz nav nepieciešamas nopietnas attiecības. Un tomēr viņš man šķita ļoti interesants sarunu biedrs, tādēļ mēs turpinājām sazināties."

Noteiktā vecumā katram no mums ir sava pieredzes bagāža, kas ļauj atsijāt cilvēkus, orientējoties uz savām jūtām, vēlmēm un pieredzi. Marijai Dmitrija jautājums par zīmogu pasē lika kļūt uzmanīgai. Savukārt Dmitrijam Marija iepatikās uzreiz. Turklāt ļoti. Vēlāk viņš sacīja, ka jau tajā pašā vakarā sapratis – šī meitene būs viņa sieva.

"Pēc tam jau nāca gadumija, es uz trīs nedēļām aizbraucu uz Parīzi, bet pēc tam uz Rīgu, pie vecākiem," stāsta Marija. "Dmitrijs nolēma, ka tik ilgi negrib mani gaidīt, tādēļ atbrauca pie manis ar mašīnu." Jaunieši visu laiku sazinājās. Runāja par vēsturi un literatūru, par mākslu un politiku. Dmitrijs centās pārlasīt Marijas iecienītās grāmatas, lai varētu apspriest iespaidus.

Bet stāsts par Dmitriju un Rīgu ir īpaši jauks. Viņš feisbukā ierakstīja: "Man uz dažām dienām ir Šengenas vīza, gribu izvēlēties, kur aizbraukt. Izsludinu balsošanu. Un ir kāds cilvēks, kura balsojums būs ārpus konkurences." Marija joka pēc komentāros ierakstījusi – Rīga. Un tūlīt saņēmusi ziņu no puiša: "Jā, tavs viedoklis ir ārpus konkurences. Es vēlos atbraukt, iedzert ar tevi kafiju un ieskatīties acīs." Un tik tiešām atbrauca. Rīgā pavadīja trīs dienas. Jaunieši tikās, dzēra kafiju, runājās, vakariņoja un aizvien vairāk viens otram iepatikās. Dmitrijs šo laiku esot dzīvojis viesnīcā.

"Kad atgriezos Maskavā, mēs tikāmies katru dienu. Ik dienu viņš brauca pie manis, bijām nešķirami. Dmitrijs man palīdzēja ļoti grūtā dzīves periodā, kad mans vectētiņš piedzīvoja insultu. Palīdzēja sagādāt zāles, risināt kaut kādas sīkas sadzīves problēmas. Tas taču ir ļoti svarīgi – tu neprasi, bet tev palīdz," stāsta Marija.

Sieviete uzskata, ka cilvēku iepazīst sīkumos. Viņai bija svarīgi dzirdēt, kā un ko viņš runā par savu ģimeni, draugiem, kā viņš izturas pret apkalpojošo personālu, cik dāsnu dzeramnaudu atstāj. It kā sīkums, tomēr svarīgs. Tikpat svarīgi, kā Dmitrija attieksme pret viņu, – puisis visu laiku centās iepriecināt.

"Es jutu nemitīgas rūpes sadzīves līmenī: tev grūti, ļauj, aizvedīšu uz veikalu, viņš nāca man pretī, kad atgriezos no darba. Galvenais – just rūpes ik dienu, nemitīgi. "Mīlēt – tas ir darbības vārds!" saka mans vīrs. Tā ir darbība. Visu laiku darīt kaut ko mīļotā labā, rūpēties – tā ir mīlestība. Kā teicis Pjotrs Mamonovs, mīlestība ir nevis nopūtas uz soliņa, bet gan nomazgāt traukus, pat ja nav tava kārta.

Marijas un Dmitrija stāsts tik tiešām ir ieturēts vislabākajās tradīcijās – kā klasiskā literatūrā. Arī viņu pirmais skūpsts nebija uzreiz. "Pirmo reizi viens otru noskūpstījām, kad jau trīs nedēļas bijām ļoti ciešā komunikācijā," smejoties stāsta Marija. "Mums viss ritēja plūstoši un pareizi. Piektdiena, es braucu mājās un domāju – nopirkšu šampanieti, izdzeršu pāris glāzes un iešu gulēt. Un pēkšņi raksta Dmitrijs – satiekamies, pabraukāsimies pa pilsētu! Paņemsim tev šampanieti! Kādēļ gan nē, nodomāju. Un tā nu braucām uz Piekrasti, tieši pretī Moscow-City debesskrāpjiem. Atkal jau daudz runājām, lasījām viens otram dzeju. Es dzēru šampanieti, izgājām piekrastē un viņš mani noskūpstīja. Tas bija ļoti jutekliski un romantiski. Un ja kāds man teiktu, ka tā mēdz notikt un ka mums tā būs, es nekad neticētu! Bet tā notiek!"

"Katram tas ir citādāk. Mums vajadzēja laiku. Jūtām bija jānobriest. Droši vien tādas platoniskas jūtas ir retums, taču mums tā bija. Mums patika dvēseliskā saskaņa," stāsta Marija. Pēc diviem mēnešiem Dmitrijs Mariju bildinājis, bet pirms tam – atzinās mīlestībā. "Sēdējām mašīnā un atkal jau par kaut ko runājām. Par dzīvi kopumā un par visu uzreiz… Mēs visu laiku runājām, arī par ļoti nopietnām tēmām, nekādi nevarējām rimties vai nogurt no runāšanas. Un toreiz viņš man atzinās mīlestībā, kaut kā tas pēkšņi viņam izspruka…"

Bet bildinājums esot nācis it kā starp citu. Viņš teica: "Es gribu īrēt dzīvokli, gribētu, lai tu dzīvo pie manis. Precamies?!" Marija domājusi, ka tas ir joks un atbildējusi: "Nu, labi!" Pēc pāris dienām jaunieši devušies uz dzimtsaraksti nodaļu iesniegt dokumentus. "Kāzas bija tikai mums diviem: zagss, pēc tam fotosesija, ģimenes apsveikumi. Uz restorānu braucām divatā. Mums šķita, ka šī diena ir ļoti intīma un to gribas dalīt tikai vienam ar otru."

Nebaidieties reģistrēties sociālajos tīklos, iesaka Marija. "Zem guloša akmens ūdens neplūst, bet, ja kaut ko darāt, piemēram, meklējat savu lielisko vīrieti, jūs to noteikti atradīsiet!"

"Bet vispirms meitenei jāsaprot, ko viņa vēlas. Dažādām sievietēm vēlmes atšķiras. Vienai vajag ugunīgas jūtas, emocijas, piedzīvojumus, arī vienas nakts sakarus. Kādēļ gan nē? Cita vēlas nopietnas attiecības. Cita nevēlas neko, bet apkārtējie viņu spiež, piemēram, mamma nemitīgi jautā: "Nu, kad tu beidzot iziesi pie vīra?" Vai arī tu skaidri apzinies, ka vēlies ģimeni un sadzīvisku ikdienu, ka esi jau pietiekami iztrakojusies. Pēc tam ir skaidri jāsaprot, kādu cilvēku vēlies sev līdzās. Ideālu cilvēku šajā pasaulē nav. Un nekad nebūs. Bet ir lietas, ar kurām tu vari samierināties un sadzīvot, bet ir tādas nianses, ko nepieņemsi nekad. Paņem papīra lapu un saraksti sava iecerētā plusus un mīnusus. Es iesaku skaidri formulēt, ko vēlies un ko meklē, nebaidīties pirmajai aicināt uz tikšanos un nebaidīties uzreiz runāt par nopietnām, sev būtiskām lietām. Ja otrs cilvēks to neatbalsta, esi uzmanīga. Viņam var būt sieva, draudzene. Vai vispār kaut kas tāds, kas nenāk ne prātā," stāsta Marija.

Daudzējādā ziņā satikšanās ir liktenis. Bet kādēļ nedot liktenim iespēju? Jo galvenais taču ir atrast savu cilvēku.