Mazais pļāpa un delveris sabiedriskā vietā: kušināt vai ļaut emociju izpausmes  (4)

"Katrā sabiedrībā un kultūrā var pastāvēt atšķirīgi uzvedības modeļi, nosakot bērna vietu un pieļaujamās uzvedības robežas. Tomēr pēdējos gados aizvien biežāk ir vērojama tendence, ka vecākiem nav vienotu uzskatu šajos jautājumos. Turklāt ne vienmēr vecāku viedoklis par sava bērna uzvedību saskan ar sabiedrības vairākuma gaidām. Atšķirīgi uzskati par bērna pieļaujamo uzvedību ir arī dažādu vecuma grupu pārstāvjiem. Vecāka gadagājuma cilvēki ne vienmēr atbalsta mazu bērnu trokšņošanu un kustīgumu sabiedriskās vietās, kamēr jaunatne pret to ir daudz iecietīgāka. Tomēr jautājumi par bērna uzvedību sabiedrībā kļūst aizvien aktuālāki.

Sabiedriskais transports, tāpat kā dažādu iestāžu uzgaidāmās telpas, sabiedriskās ēdināšanas vietas u.c., ir publiskas vietas, kur jārespektē apkārtējo cilvēku tiesības uz netraucētu kopējās telpas lietošanu. Skaļas sarunas ir viens no apkārtējos cilvēkus traucējošiem faktoriem. Reizēm visu klātesošo uzmanība tiek nepatīkami piesaistīta ar skaļām sarunām vai mūzikas klausīšanos mobilajās ierīcēs. Līdzīgi ir arī ar skaļām sarunām ar bērnu. Protams, bērna uzvedība daudziem var likties atraktīva un jauka, tomēr der atcerēties, ka viens no vecāku pienākumiem ir bērnam mācīt atbilstošu uzvedību sabiedrībā, kas nozīmē arī citu cilvēku tiesību respektēšanu.

Bērnam trīs gadu vecumā parasti ir pietiekams vārdu krājums un uzvedības pieredze, lai spētu uztvert atšķirības starp dažādām vienkāršām situācijām. Bērns pamana atšķirības starp kārtību dārziņā un noteikumiem mājās. Tomēr bērns pats var nesaprast, kāda ir attiecīgā vietā iederīga uzvedība. Tāpēc vecākiem ir jāizskaidro iemesli, kādēļ, piemēram, dārziņā audzinātājai vai mājās vecākiem norunāt dzejolīti ir jauki, bet tramvajā cilvēkiem tas var arī nepatikt.

Bērnam jāsaprot atšķirīgas uzvedības iemesli. Turklāt nevis ar negatīvu norādi, piemēram, "esi kluss, jo citādi cilvēki padomās, ka neproti uzvesties", vai "citādi tante rāsies", vai "tiks izsaukta policija", bet norādot, ka, piemēram, "ja mēs skaļi sarunājamies, tad visiem cilvēkiem tas jādzird, bet viņi varbūt to nevēlas". Ir daudz veidu, kā bērnam saprotamā veidā izskaidrot situāciju. Nav labi bērnam trīsgadniekam vienkārši pateikt, lai nerunā un uzvedas klusi, jo bērns var tiešām neizprast cēloņsakarības un izdarīt aplamus secinājumus.

Aizvien pieaug tendence sabiedrībā ģimenēm uz dažādiem pasākumiem nākt kopā ar bērniem. Tas visumā noteikti ir pozitīvi vērtējami un kalpo ģimenes saišu stiprināšanai, kā arī sabiedrībā rada pārliecību par nācijas nākotni. Aizvien plašāk dažādas iestādes savu klientu ērtībām paredz bērniem rotaļu vietas, kur pavadīt laiku, kamēr vecāki aizņemti. Taču reizēm ir gadījumi, kad vecāki vai nu neizprot sabiedrībā pieņemtās normas, nespēj šīs normas ieaudzināt bērniem, vai pat paši gūst zināmu prieku no tā, ja viņu bērns dažādās sabiedriskās vietās pastāvīgi ir vispārējās uzmanības centrā.

Nenoliedzami bērna normāla attīstība paredz to, ka viņš iegūst jaunas zināšanas, apgūst jaunas prasmes un rod prieku, ja viņa sasniegumi tiek atzinīgi novērtēti. Tuvinieki – ģimene, radi un draugi parasti ir pirmie cilvēki, kuri bērnam sniedz pārliecību par viņa sasniegumu nozīmīgumu. Tādēļ vecākiem tas ir svarīgs uzdevums – atrast laiku un atbilstošas iespējas, lai viņu atvase gūtu pozitīvu novērtējumu saviem centieniem. Šobrīd ir diezgan plašas iespējas bērnus jau no visai maza vecuma iesaistīt aktivitātēs (pulciņos, studijās u.c.), kas sekmē viņu radošo attīstību un nodrošina bērnam arī sabiedrisko novērtējumu.

Ja bērnam, kuram ir vēlme pēc pastiprinātas uzmanības, šī vajadzība netiks pozitīvi nodrošināta, pastāv varbūtība, ka vēlāk var attīstīties nevēlamas demonstratīvas uzvedības tendences. Bērns piesaistīs sev uzmanību dažādos veidos, un ne vienmēr vecāki varēs izjust lepnumu par sava bērna rīcību.

Aizvien pieaugoša tendence ir vecāku sūdzības par to, ka bērni nerespektē vecāku sarunas ar citiem pieaugušajiem. Bērni atļaujas pastāvīgi pārtraukt, iejaucas ar savām vajadzībām, izvirza prasības darīt ko citu, vai pat kļūst rupji pret vecāku sarunu biedriem. Arī šāda bērnu uzvedība galvenokārt liecina par bērnam nepietiekami nodrošinātu uzmanību un vecāku nespēju bērnam noteikt pareizās uzvedības robežas. Šajos gadījumos kopīgi ar ģimeni mēģinām rast veidus, kā labot radušos situāciju un vecāki mācās, kā pozitīvi, bet konsekventi noteikt uzvedības robežas bērnam šādās situācijās.

Visiem bērniem ir nenoliedzama vajadzība pēc mīlestības. Šo bērnu vajadzību nav iespējams apmierināt citādi kā ar komunikāciju. Ja vecāki ikdienā ir aizņemti ar savām rūpēm un labāk izvēlas komunikāciju sociālajos tīklos nevis ar savu bērnu, tad bērns jūtas atstumts un nevērtīgāks par vecāku Facebook draugiem. Saprotami, ka viņš visiem pieejamiem līdzekļiem centīsies saņemt no vecākiem sev nepieciešamo mīlestības apliecinājuma devu. Ja nesaņems no vecākiem, tad centīsies to saņemt no citiem cilvēkiem dažādos veidos piesaistos sev uzmanību.

Lai bērnam jau no mazotnes veidotu sabiedrības normām atbilstošu uzvedību, vecākiem vispirms pašiem ir jābūt skaidrībā par šīm normām. Ja vecāki uzskata par pieņemamu, ka viņu mazulis sabiedrībā piesaista sev pastiprinātu uzmanību, visdrīzāk viņi necentīsies ko manīt bērna uzvedības izpratnē.

Ir novēroti gadījumi, kad bērni uzkrītoši traucē kāda pasākuma norisi (pārtrauc runātāju, skraida, trokšņo u.c.), taču vecāki neveic nekādas darbības, lai šos traucējošos faktorus novērstu. Reizēm pat gandrīz jāatzīst, ka vecāki ieradušies uz pasākumu vien, lai apkārtējiem izrādītu savu bērnu. Šāda vecāku rīcība mēdz raisīt neizpratni apkārtējos, jo disciplinēt savus bērnus primāri ir vecāku pienākums.

Nenoliedzami, ka bērna dabiskā uzvedība un aktivitāte, īpaši pirmsskolas un sākumskolas vecumā, ievērojami atšķiras no pieauguša cilvēka uzvedības. Šīs atšķirības ir objektīvas un respektējamas. Saprotami, ka bērni ilgstoši nevar būt mierīgi un veltīt nedalītu uzmanību viņu interesēm neatbilstošām darbēm. Sabiedrībā arī netiek gaidīts, lai bērnu klātbūtne sabiedriskās vietās būtu nemanāma. Ir pieņemami, ka bērni uzvedas savam vecumam atbilstoši. Taču vecākiem paliek pienākums bērnam mācīt, kā kurā vietā atbilstoši uzvesties – nemest atkritumus uz ielas, veikalā neņemt visas mantas, netrokšņot, kad apkārtējie klausās citā runātājā utt.

Protams, var apgalvot, ka bērns jau neko sliktu nedara – rotaļājas, dzied, kustas un čalo, tomēr aicinu vecākus padomāt par to, lai viss notiktu atbilstoši situācijai. Atbilstošā laikā un vietā bērns varēs izjust patiesu atzinību un prieku par savu darbību, nevis nosodījumu, ka ar savu aktivitāti traucē sabiedrisko kārtību."