Visi vecāki savam mazulim vēlas sniegt pašu labāko – drošību, mīlestību, netieši zem spārna mēģinot pasargāt no dažādiem sarežģījumiem. Tomēr katrs, arī šis mazais cilvēciņš, ir individuāla personība, kurai nepieciešama brīva telpa emociju izpausmēm. Vecāku pāraprūpe nereti var nodarīt lielāku kaitējumu, nekā paši spējam to iedomāties. Kāpēc ir svarīgi bērnam būt neatkarīgam jau agrīnā vecumā, stāsta Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas speciālisti.
Savstarpējās bērnu-vecāku attiecības sāk veidoties jau no bērna dzimšanas brīža. Caur uzticēšanās un piesaistes veidošanos agrīnajā zīdaiņu vecumā, bērnu-vecāku attiecību saikne būs ciešāka, bērnam pieaugot. Bērni daudz veiksmīgāk var izdzīvot attīstības vecumposmus, ja vecāki ir atsaucīgi, laipni un mīloši, kā arī stabili, konsekventi un prognozējami.
Lietas, kas vecākiem liks aizdomāties
- Bērni, kuri ir apguvuši, ka vecākiem var uzticēties, vairāk ieklausās vecāku ieteikumos.
- Bērni, kuriem vecāki ir ļāvuši attīstīt savu neatkarību, ir mazāk pakļauti vienaudžu negatīvajai ietekmei.
- Bērni, kuru jūtas ir uzklausītas un pieņemtas jau agrīnā vecumā, nebaidīsies paust un pārrunāt jūtas arī pusaudžu gados.
- Bērni, kuru vecāki ir veicinājuši pašpārliecinātību kopš mazotnes, daudz vairāk uzticēsies sev.
- Bērni, kuri ir saņēmuši atbalstu un palīdzību no vecākiem, daudz atsaucīgāk pieņem vecāku atbalstu problēmu situācijās.
- Attiecības, kādas būsi izveidojis ar savu bērnu, būs kā drošais pamats, kur vērsties tad, ja radīsies problēmas pusaudžu vecumā.
Pusaudžiem, kuriem ir veiksmīgs kontakts ar vecākiem:
- ir veiksmīgas attiecības ar citiem pusaudžiem un pieaugušajiem;
- viņi uzticas vecākiem un par šo uzticēšanos to kopj un rūpējas;
- pret citiem izturas ar cieņu un empātiju;
- ir adekvāta pašpārliecinātības un pašcieņas sajūta;
- labāk sadarbojas ar citiem;
- novērojama labāka garīgā veselība;
- ieklausās vecākos un rīkojas pēc vecāku ieteikumiem.
Vecāki, kuri pret bērnu izturas ar cieņu un ir pieklājīgi, saņem tādu pašu attieksmi arī pret sevi. No otras puses, ja vecāka-bērna attiecības ir kontrolējošas un represīvas, tad pusaudži ir:
- noraidoši un baidās no vecākiem;
- melo, lai izvairītos no soda;
- kļūst depresīvi un trauksmaini;
- savas dusmas vērš pret citiem;
- protestē, saceļas pret vecākiem.
Emocionālais kontakts starp bērnu un vecāku ir pamats bērnu-vecāku attiecībām, norāda speciālisti.
Pusaudzis un tik ļoti kārotā neatkarība
Radīt struktūru pusaudzim ir īpašs izaicinājums, jo tas ir jāsavieno ar viņa nepieciešamību pēc lielākas neatkarības. Neskatoties uz to, ka pusaudzim nepieciešama neatkarība, viņam vēl aizvien ir nepieciešami vecāku ieteikumi un vadība. Vecāku uzdevums ir izveidot tādu kā rīcības shēmu, lai tā būtu ceļvedis pusaudzim. Šajā shēmā vecākiem jānorāda, kuri ir riskantie un kuri drošie ceļi, lai sasniegtu savu mērķi. Taču lēmums jāpieņem pašam pusaudzim.
Viens no labākajiem veidiem, kā radīt šo shēmu un vadīt pusaudzi pa drošiem ceļiem, ir viņa uzraudzīšana, sekošana līdzi. Uzraudzīšana – tas nozīmē zināt, ko pusaudzis dara, cienot viņa vajadzību pēc neatkarības un privātuma. Vecāki savus bērnus var uzraudzīt, ar patiesu interesi pārrunājot viņu aktivitātes, bieži sarunājoties ar saviem bērniem, esot kopā vai tuvu pusaudzim, cik bieži tas iespējams, taču lai tas nav uzmācīgi.
Uzraudzība var izpausties arī kā pasākumu apmeklēšana, kuros bērns piedalās, kā arī informētībā par viņa draugiem, arī uzņemot viņu draugus savās mājās, aicinot draugus līdzi savos ģimenes izbraucienos. Tāpat svarīgi zināt, ko pusaudzis dara savā brīvajā laikā, svarīgi atrast lietas, ko varat darīt kopā, no kā var gūt daudz kopīga prieka, kā arī atbalstīt pusaudzi viņa mērķu sasniegšanā.
Uzraudzīšana ir veiksmīga tad, kad vecāks atrod veidu, kā biežāk sadarboties ar savu pusaudzi pozitīvā veidā, kas rada prieku un sapratni. Ja pusaudzim ir prieks pavadīt laiku kopā ar saviem vecākiem, tad pusaudzis uztver uzraudzīšanu kā rūpes, pavada vairāk laika kopā ar vecākiem un mazāk laika pavada nepieskatīti, jūtas brīvi runājot ar vecākiem, uzklausa vecāku ieteikumus, kā arī pats rūpējas par pozitīvām attiecībām ar vecākiem.
Taču, ja šī mijiedarbība nav veiksmīga, ir pilna ar dusmām un represīvu rīcību, tad pusaudzis saredz vecāku uzraudzīšanu kā kontrolējošu un traucējošu, pavada mazāk laika ar vecākiem un vairāk laika nepieskatīti, baidās runāt ar vecākiem, kad rodas tāda nepieciešamība, noraida vecāku ieteikumus un izrāda protestu pret vecākiem.
Ir svarīgi, ka šī uzraudzība notiek saprotošā, atbalstošā veidā un ar mīlestību.
Bērna neatkarības veicināšana jeb treniņš būt patstāvīgam
Bērna pusaudžu vecums dod vēlreiz iespēju vecākiem palīdzēt bērnam trenēties lēmumu pieņemšanas prasmes drošā un atbalstošā vidē. Līdz ar to vecāki var veicināt bērna neatkarību:
- patiesi cienot bērna idejas, pat tad, ja tās atšķiras no pašu idejām;
- iedrošinot bērnu izlemt, kas ir viņa vērtības;
- izrādot beznosacījuma mīlestību;
- iesaistoties diskusijā kā līdzīgs ar līdzīgu;
- izrādot uzticēšanos par pusaudža spējām pieņemt lēmumus un tikšanu galā ar sekām;
- cienot bērna jūtas;
- atbalstot pusaudzi, kad viņš kļūdās;
- iedrošinot mēģināt vēlreiz, ja viņš cieš neveiksmi;
- ņemot vērā pusaudža viedokli, kad viņš jūtas aizskarti par netaisnīgu izturēšanos;
- pārrunājot nesaskaņas.
Šādā veida pieredze padara pusaudzi uzticamu, optimistiski noskaņotu un spējīgu pieņemt dažādas situācijas.
Reizēm vecāki mazina bērna drosmi un neļauj viņam realizēt savu neatkarību:
- kritizējot bērna idejas;
- liekot bērnam justies vainīgam par nepiekrišanu vecāku viedoklim;
- mainot tēmu, lai nerunātu par bērna izvēlēto;
- noraidot bērna jūtas;
- sakot "Es taču tev teicu", kad bērns kļūdas;
- draudot ar noraidījumu, ja būs problēmas;
- neņemot vērā bērna viedokli;
- paužot nelokāmu un nevēlamu attieksmi pārrunās par nesaskaņām.
Apgūstot pozitīvās disciplinēšanas pamatprincipus, var secināt, ka šīs pamatzināšanas ir pamats problēmu risināšanā starp pieaugušajiem un bērniem. Tā vietā, lai vienkārši reaģētu konkrētā situācijā, vecākiem ir zināšanas, kas palīdz saprast bērna uzvedību un ko bērns ar to vēlas panākt. Bieži vecāki pārprot bērna uzvedības iemeslus. Reizēm, kad vecākiem šķiet, ka bērns ir nepaklausīgs vai vēlas viņus sadusmot, viņi atbild ar dusmām un sodu, nevis ar mīlestību, sapratni un atbalstu, secina speciālisti.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
