Sešas rekomendācijas, kā iemācīt bērnam cieņpilni zaudēt  (4)

Ja tu nepalīdzēsi situāciju mainīt, bērnam pieaugot, šīs reakcijas pēc zaudējuma kļūs arvien spēcīgāk izteiktas. Un tas jau izskatīsies ne visai glīti, piemēram, ja sešpadsmitgadnieks sarīkos histēriju saistībā ar kādu vecāku noteiktu aizliegumu.

Kāpēc bērni vienmēr vēlas būt pirmie, ieņemt līderpozīcijas? Tāpēc, ka paši vecāki jau no mazotnes bērnam nosaka šādus noteikumus – būt pirmajam ir svarīgākais. "Kurš pirmais aizskries līdz gultai?", "Kurš pirmais izēdīs putru?" utt. Protams, tajā nav nekā slikta. Un vēlme uzvarēt – tā ir svarīga īpašība, kas dzīvē palīdz sasniegt panākumus. Taču problēma ir tajā, ka mēs bērniem neiemācām cieņpilni zaudēt. Mēs padodamies spēlē, kad tajā iesaistās vecāki un bērns, bet, kad viņš nonāk bērnu kolektīvā, bērns saņem nopietnu vilšanos: daži bērni skrien un ēd ātrāk, un prot uzbūvēt augstākus torņus.

Tādēļ mums, vecākiem, ir ļoti svarīgi bērnam iemācīt pārdzīvot zaudējumu. Lūk, šeit portāla Ihappymama.ru speciālistu ieteiktas sešas rekomendācijas vecākiem, kā bērnam iemācīt adekvāti pieņemt zaudējumu!

Ļauj bērnam saskarties ar negatīvu pieredzi. Pirmkārt, mums jāļauj bērnam kļūdīties. Lai viņš pats saskaras ar savu darbību sekām (protams, ja vien tas neattiecas uz bērna veselību vai dzīvību).

Nav vērts no bērna pieprasīt to, lai viņš vienmēr un visur būtu labākais. Ir svarīgi pamanīt tieši tava bērna īpašās iezīmes, tās uzsvērt, slavēt, atbalstīt un attīstīt. Ja visu laiku mēģināsi stimulēt, lai bērns būtu pirmajā vietā, jebkuru zaudējumus viņš ļoti smagi pārdzīvos.

Slavē bērnu par cenšanos un sasniegumiem. Mēģini bērnā ieaudzināt mīlestību pret darbu un neatlaidību. Tas dzīvē noderēs daudz vairāk, nekā vienkāršas, ne ar ko neapstiprinātas ambīcijas būt pirmajam. Nemāni bērnu. Ja tev viņa zīmējums nepatīk, nav vērts teikt: "O, cik skaisti!". Labāk pasaki patiesību: "Man patīk, kā tu centies, kā izvēlējies krāsas. Taču es zinu, ka tu vari uzzīmēt arī daudz akurātāk".

Seko savai reakcijai uz bērna izdarītām kļūdām un neveiksmēm. Savaldi savu sarūgtinājumu. Atbalsti bērnu un parādi, ka svarīgi ir tas, ka viņš centies uzvarēt un pieliecis savus spēkus, lai to paveiktu. Sākumam pieņem emocijas, parādi, ka raudāt un būt sarūgtinātam par neveiksmēm – ir pilnībā normāli. Bet, kad emocijas noplakušas, parunā ar bērnu par zaudējumu un tā iemesliem. Iespējams, ir jāatrod cita pieeja bērna nodarbošanās vai vienkārši vairāk jātrenējas, bet varbūt šis nemaz nav tas virziens, kur bērnu mudināt sasniegt uzvaras.

Nedrīkst smieties par zaudējumiem, bērns šādu atbalstu var nesaprast un padomās, ka tu smejies par viņu.

Tāpat nav vērts rāt bērnu un apvainoties uz viņu. Tev tie ir tikai vārdi, bet viņam – traģēdija. Iemāci bērnam priecāties par uzvarētāju. Jo citi taču arī priecājas par viņu, ja uzvaru guvis tavs bērns. Un pats galvenais, kas bērnam jāsaprot, sacensības un spēles jau ar to ir interesantas, ka neviens nezina, kurš kļūs par uzvarētāju.