Vakcinācijas kalendārs nav zviedru galds, uzsver profesore Ilze Grope  (14)

Visas vakcīnas tajā iekļautas zināmā secībā ar noteiktiem intervāliem, kas nodrošina svarīgāko – bērna aizsardzību pret dzīvību apdraudošām infekcijas slimībām. Arī vakcinācija pret pneimokoku infekciju pēdējā laikā kļuvusi par tādu kā zviedru galda delikatesi, ko daudzi vecāki neizvēlas. "Nevakcinējas, jo nepazinās tās milzīgās veselības problēmas, ko pneimokoks var nodarīt maza bērna veselībai," atzīst Grope.

Tā ir baktērija, kas dzīvo ļoti daudzu cilvēku rīklē vai aizdegunē. Pētījumi rāda, ka šo baktēriju nēsā 40 līdz 80 procenti bērnu un aptuveni 30 procenti pieaugušo. Kamēr esam stipri un veseli, pneimokoks mūs netraucē, taču tā nēsātāji var aplipināt cilvēkus, kas saslimuši ar elpceļu slimībām vai ir citādi novājināti. Pneimokoks visbiežāk izraisa deguna blakusdobumu iekaisumus, plaušu karsoņus, vidusauss iekaisumus. Arī tad, ja baktērijas nēsētājam pašam gadās saslimt ar kādu vīrusu, pneimokoks var aktivizēties un izraisīt saslimšanu.

Ar pneimokoku infekciju cilvēki slimo visos vecumos, bet visbiežāk saslimst mazi bērni līdz divu gadu vecumam. Pneimokoks var izraisīt divu veidu saslimšanas: invazīvas (neierobežotas) un neinvazīvas. Invazīvā forma ir īpaši bīstama, jo baktērija pa organismu ceļo ar asinīm - no deguna, aizdegunes vai kakla tā var nokļūt dažādās organisma vietās. Šī forma bieži ir ļoti smaga, bieži nejutīga pret antibakteriālo terapiju, ar diezgan augstu mirstību. Izpausmes var būt dažādas - strutains smadzeņu iekaisums, pneimonija, vidusauss iekaisums, deguna blakusdobumu, sirds, vēdera plēves un kaulu iekaisums.

Neinvazīvā slimības forma ir plaušu karsonis, deguna blakusdobumu iekaisums un vidusauss iekaisums, kas arī var noritēt smagi, bet ir vieglāk ārstējama. Nav tādu bērnu, kas izaugtu, nesaslimuši ar plaušu karsoni, vidusauss vai deguna blakusdobumu iekaisumu. Tāpēc zinātnieki un ārsti kopīgi ir radījuši vakcīnu, kas spēj pasargāt no pneimokoku izraisītām slimībām.

Precīzi dati netiek apkopoti, jo ģimenes ārsti ne vienmēr veic analīzes, kas apstiprina diagnozi. Taču šādu gadījumu ir daudz. Bērnu klīniskās universitātes slimnīcā ik gadu ar pneimoniju vien ārstējas 600 - 800 pacientu, un aptuveni 80 procenti gadījumu slimības izraisītājs ir bijis pneimokoks. Ja šie bērni būtu vakcinēti pret pneimokoku, izpaliktu gan ilgstoša ārstēšanās slimnīcā, gan komplikācijas, uzsver ārste.

Pēc Pasaules Veselības organizācijas datiem, ik gadu pasaulē ar pneimokoku ierosinātām infekcijām saslimst vidēji 10,6 miljoni bērnu, bet 800 000 mirst. Savukārt Eiropas Savienībā vidējais mirstības rādītājs bērniem no pneimokoku izraisītām slimībām ir 7,4 procenti.

Vecāki šo jautājumu uzdod ļoti bieži. Kamēr bērns atrodas mammas puncī, caur placentu ar asinīm viņš saņem antivielas jeb aizsargvielas pret tām slimībām, kuras mamma ir pārslimojusi vai pret kurām mamma ir potēta.

Aptuveni četru piecu mēnešu vecumā antivielu daudzums bērna organismā sāk samazināties un sešu mēnešu vecumā to līmenis vairs nav pietiekams, lai bērnu pasargātu. Ņemot vērā, ka jaundzimušos pneimokoku infekcija skar vissmagāk, vakcinācija tiek veikta ļoti agrīni, pirmā pote jau divu mēnešu vecumā, nākamā – četros mēnešos, bet trešā, imunitāti nostiprinošā deva – 12-15 mēnešu vecumā.

Lai izveidotos imunitāte, pret jebkuru slimību, tostarp arī pneimokoku infekciju, ir jāievada vismaz divas vakcīnas devas. Astoņu nedēļu intervāls starp abām vakcīnas devām ir ļoti svarīgs, jo pirmajās četrās nedēļās vakcīna dara savu darbu - strādā, lai saražotu pietiekami daudz atmiņas šūnu, kas nākotnē atpazīs pneimokoku un ar to cīnīsies. Savukārt nākamās četras nedēļas ir vajadzīgas, lai organisms atpūstos un būtu gatavs nākamajam darba posmam pēc otrās vakcīnas devas ievadīšanas. Trešā, nostiprinošā vakcīnas deva, tiek ievadīta pēc ilgāka laika posma 12-15 mēnešu vecumā, lai nostiprinātu imūno atmiņu.