Bērnu audzinām par optimistu: sešas pamācības vecākiem

Pirmkārt, optimists ir cilvēks, kurš ir pārliecināts, tāds, kurš prot labi sadarboties ar citiem, kurš pozitīvi uztver dzīvi, kura, savukārt, viņam pretī atdara ar to pašu. Kā gan savu bērnu izaudzināt par šādu personību? Lūk, pamēģini atvases audzināšanā izmantot šīs dažas speciālistu rekomendācijas!

Bērns jutīs par sevi pārliecināts, ja zinās, ka vecāki viņu atbalsta. Ja jutīs saprātīgas rūpes no vecāku puses, iedrošinošu rīcību un vārdus. Jā, bērns var nokrist un sākt raudāt, bet viņš zina, ka viņa tuvākie cilvēki viņu vienmēr mierinās, ka tu paslavēsi sava bērna, dārziņā veidotu, aplikāciju no krāsainā papīra… Šo darbību sarakstu var turpināt līdz bezgalībai – lai ko bērns darītu, viņam ir svarīgi sajust pašu tuvāko cilvēku atbalstu un iedrošinājumu.

Bieži vien pieaugušie grēko ar to, ka pārņem bērna pienākumus, padarot viņu par bezspēcīgu būtni, kas pati neko nespēj. Droši vien, vecāki šādi rīkojas ar vislabākajiem nodomiem, atbrīvojot bērnu no rūpēm un atbildības, taču tad nav arī jābrīnās, ka bērns sāk uzskatīt, ka patiešām pats neko nevar izdarīt, viņā vairs nav nekādas iniciatīvas. Jo, redz, vecāki tāpat visu izdarīs labāk… Pārstāj bērnam aiz muguras nesāt viņa mugursomu vai sporta somu, aizliegt nomazgāt traukus un kaut ko iztīrīt, lai tikai viņš neapšļakstītos ar ūdeni, pārstāj aktīvi iesaistīties spēlē, ja bērns pats mēģina salikt puzli, mozaīku… Darot pašam, neatkarīgi no rezultāta, bērns kļūst pašpārliecinātāks par savām spējām. Īpaši, ja bērns redz arī pozitīvu savu centienu iznākumu.

Neaizmirsti par bērna iesaistīšanu ģimenes un sabiedriskajos darbos. Bērns, sajūtot sevi kā palīgu mājas darbu veikšanā, kā arī attiecībā uz citiem darbiem ārpus mājas, jutīsies vajadzīgs. Šī sajūta savā ziņā bērniem palīdzēs vieglāk tikt galā ar personīgajām neveiksmēm nākotnē, tā palīdzēs nostiprināt ticību sev. Liec bērnam izdarīt viņa vecumam atbilstošus darbiņus – piemēram, palīdzēt uzklāt galdu, nomazgāt traukus, izslaucīt grīdu. Rosini arī bērna palīdzēšanu kādos sabiedriskos darbos, piemēram, iesaistīšanos kādā talkā.

Optimisti no pesimistiem atšķiras ar to, ka notikušās neveiksmēs sevi nevaino, bet gan meklē ceļu notikušā iemesliem un iespējamiem risinājumiem, lai nākotnē izvairītos no līdzīgām situācijām. Piemēram, meita ir satraukusies par strīdu ar draudzeni. Parunā ar bērnu un noskaidro, vai meitas draudzenei nav bijis slikts noskaņojums, strīdi ar vēl citiem bērniem vai arī tas noticis tikai ar tavu meitu. Padomājiet kopā, kādēļ gan draudzene varēja būt neomā. Ieraugot situāciju no dažādām pusēm, tavs bērns sapratīs, ka vaina nav strīdā – tas nav vienīgais iespējamais iemesls notikušajam.

Pamatprincips šajā ir šāds – saki bērnam, ko viņam labāk būtu paveikt, nevis otrādi – ko nav vērts darīt. Piemēram, frāzi "nemaisies pa kājām" var aizstāt ar "nāc, kopā pazīmēsim". Zinātnieki jau sen ir pierādījuši, ka cilvēka smadzenēm vārdiņš "ne" neko nenozīmē, bet atlikusī teikuma vai vārda daļa tiek uztverts kā aicinājums darbībai. Tāpat centies pasargāt bērnu no negatīvās informācijas iegūšanas, piemēram, stāstiem par slimībām, nāvi, agresīvu filmu skatīšanās, kriminālziņām. Novērs mazuļa iesaistīšanos kādās rāšanās un skandālos. Tādos apstākļos kļūt par optimistu būs grūti ne tikai mazam cilvēkam, bet pat pieaugušajam.

Bērni, kuri zina, ka rezultāts ir atkarīgs no viņiem, nevis no veiksmes, ir daudz veiksmīgāki par saviem vienaudžiem, kuri domā gluži pretēji. Lai bērnu pieradinātu pie pareizi orientētas domāšanas, pietiekami regulāri ir jāpievērš uzmanība procesā ieguldītajiem centieniem, nevis iegūtajam rezultātam. Piemēram, tavs bērns sporta sacensībās finišējis viens no pēdējiem. Apspriedieties ar viņu, ko var darīt, lai nākamajās sacensībās rezultātus uzlabotu. Atceries par saprātīgu paslavēšanu – par neatlaidību un apņēmību un atgādini, ka panākumiem ir saistība ar viņa personīgi ieguldīto darbu, nevis nejaušību.

Mūsu bērni piedzimst par optimistiem: viņiem pasaule nešķiet apdraudoša un pilna stresa, kā mums, pieaugušajiem. Tādēļ vecāku uzdevums – saglabāt bērna dzimšanas brīdī esošo sajūtu iespējami ilgāk. Tas gan nenozīmē, ka bērnam tiks slēpta dzīves realitāte un viņam būs grūti orientēties pieaugušo pasaulē.

Vienkārši viņam pagaidām trūkst personīgo resursu, lai pretotos negatīvismam. Lūk, kādēļ bērna dzīvei no dzimšanas līdz skolai jābūt priecīgai. Bet vecāku reakcija uz nepatikšanām, lai tā būtu bērna nokrišana no velosipēda vai kas cits, atsauksies uz bērna emocijām. Mēs, pieaugušie, varam tās pastiprināt, bet varam arī samazināt līdz "nē". Tādēļ mēģini bērna ieaudzināt pareizo attieksmi pret dzīvi, jo, redz, no tā arī ir atkarīga viņa veiksme, pārliecība, mīlestība pret pasauli un apkārtējiem.

Avots: portāls Myjane.ru