Nepareizi bērnu motivēšanas paņēmieni

"Es ar tevi nesarunāšos, kamēr tu..."

Pirmajā laikā strādā lieliski. Bet tad pārstāj. Tālākās sekas ir spēcīgākas par pirmo efektu. Desmit reizes bērns nobīsies un prasīs piedošanu, bet vienpadsmitajā reizē pats pārstās sarunāties ar šantāžistiem – vecākiem.

"Tu mani līdz zārkam novedīsi". Motivācija šajā izteicienā ir vien vainas un parādnieka sajūtu radīšana. Strādā lieliski: vainīgais bērns gan pārstās spēlēt datorspēles, gan aizksries uz veikalu un arī pie drauga lieku reizi neaizskries. Taču laimi tas nevienam nenesīs, un arī attiecības starp vecākiem un bērnu neuzlabosies.

"Atnesīsi divnieku – dabūsi pērienu".

Jā, arī pie mums Latvijā joprojām ir gana daudz vecāku (pēc atsevišķām aptaujām - ap 50 procentu), kuri bērna fizisku sodīšanu uzskata par normālu bērnu audzināšanas metodi, jo, redz, kādreiz paši vecāki to "baudījuši". Tomēr, arī agrāk šī metode strādāja visai slikti, bet mūsdienās nestrādā pavisam, jo šodien galvenais panākumu faktors ir emocionālais intelekts, spēja līdzi just citiem, bet šī īpašība, sistemātiski fiziski ietekmētam bērnam, attīstās slikti. Jo, redz, būt emocionālā kontaktā ar vecākiem, kuri sit bērnus, mīlēt viņus - tas ir pārāk sāpīgi. Nākas vien jūtas iesaldēt un kļūt cietam kā akmens.

"Tētis teica, ja būs kaut viena nesekmīga atzīme, ceļojumā nebrauksi." Netaisnības sajūta: sliktu atzīmi ielika skolotāja, kura vienkārši šo bērnu īpaši nemīl. Atzīmes ne vienmēr ir atkarīgas no mūsu pieliktajām pūlēm, un formāls trūkums ir iemesls sabojātām brīvdienām.

"Pabeigsi mācības uz teicami, nopirksim planšeti."

Sāksumklašu skolēns nav spējīgs visu semestri paturēt galvā šo mērķi un tiekties pēc tā. Un atkal: ja nu neizdodas? Tam var sekot sarūgtinājums, "nav vērts vairs censties"... Labāk ir savus plānus paturēt noslēpumā, bet jau pēc atzīmju saņemšanas svinīgi pavēstīt par apbalvojumu. Bet šeit rodas jautājums: ja reiz vecāki ir nolēmuši uzdāvināt dāvanu, tad kāpēc gan to neizdarīt bez šim noteikumiem?

Kad drīkst? "Tev nepatīk braukt ar velosipēdu, bet ja tu izbrauksi desmit reižu, tev iepatiksies. Bet es tev nopirkšu pīrādziņu". Šeit tiek runāts par maziem, ikdienišķiem sasniegumiem: vecāki tikai nedaudz pastiprina ticību sev, lai bērns pamēģinātu, ja vien zinām, ka viņam patiešām tas pēc tam iepatiksies.

"Par pirmo vietu turnīrā dabūsi jaunu konstruktoru."

Ir veikti pētījumi: bērnus, kuriem ļoti patīk zīmēt, sadalīja divās grupās. Vienā grupā bērnus sāka apbalvot par zīmēšanu, bet otrā - nē. Nākamajā dienā pirmajā grupā balvu piešķiršanu atcēla, bet daudzi atteicās zīmēt, bet otrajā grupā esošie bērni, turklāt visi bez izņēmuma, turpināja nodarboties ar savu iemīļotāko nodarbi. Pirmās grupas bērnu galvas smadzenēs ķēdīte "es zīmēju - man tas patīk" - bija aizstāta ar citu. Bet kā labāk? Ja panākumi patiešām ir novērojami (tie var būt negaidīti, pirmajā mirklī var šķist pavisam mazi - sāncesnis mani aizvainoja, bet es nesāku raudāt), tad ieteicams vienkārši kopā par tiem papriecāties un nosvinēt, piemēram, kafejnīcā.

"Par grīdas izmazgāšanu trīs zvaigznītes, par vannas - piecas zvaigznītes. 10 zvaigznītes - par laika ierobežošanu pie datora. Pieķerts melos, mīnus astoņas zvaigznes."

Korporatīvās tēmas ģimenē - tas būtu smieklīgi, ja vien nebūtu tik skumji. Tās var pielietot pavisam nedaudz, piemēram, kad mēs vēlamies attīstīt spēju galvā paturēt kādu lēmumu vai kopā cīnīties pret kādu bērna niķi, taču tās nevajag attiecināt uz visu pārējo bērna dzīvi. Piemēram, līmēt zvaigznītes par katru dienu, kurā iztikts bez kaušanās - tas ir normāli. Bet izveidot veselu sistēmu, kurā tiek vērtēts katrs bērna solis, to nu gan nevajadzētu darīt.

"Došu vienu eiro par katru devītnieku."

Nauda nav motivējošs elements. Ja man sāks maksāt par 50 procentiem lielāku algu, es nestrādāšu labāk. Iespējams, tas nostrādās īslaicīgā periodā, kā azarts, bet ne vairāk. Jā, un arī devītnieki mēdz būt tik dažādi...

Tāpat kā ar dāvanām par sasniegumiem. Tikai šajā gadījumā motivācija grauj attiecības ģimenē. Piemēram, traukus mazgās tas, kurš grib palīdzēt vai arī tas, kuram tas ir pienākums, vai tas, kurš grib nopelnīt. Kad var? Kad tiek maksāts par darbu, kas paveikts nevis ģimenes labā, bet gan apkārtējo intersēs. Piemēram, pusaudzis sociālajos tīklos palīdz izvietot jaunumus mammas uzņēmumam, vai arī bērns palīdz tēta drauga bērnam angļu valodas apguvē.

"Redz, Edgars katru dienu lasa", "Paskaties, kā Elza skaisti uzzīmējusi, bet tu tikai ķēpājies", "Es tavā vecumā tirgū jau zeķubikses tirgoju, naudu pelnīju."

Neieredzu Edgaru un Elzu, man viņu nodarbes absolūti nav interesantas, un vispār - es neesmu Edgars un arī ne Elza, man ir savs attīstības temps, savas spējas darīt citas lietas, un savi plāni turpmākajai dzīvei. Bet tu, tēti, augi pavisam citos laikos, kurus man pat grūti iedomāties. Labāk pastāsti sīkāk, bet nekaunini mani.

"Mūsu skolā katru mēnesi notiek konkurss par labāko skolēnu katrā mācību priekšmetā." "Nu, kurš pirmais apēdīs, viens, divi, trīs..."

Atkal, iekšējās motivācijas aizstāšana no ārpuses. Skolā vēl arī lieks arguments pret draudzību un savstarpēju palīdzēšanu. Ģimenē lieks iemesls brāļu un māsu sāncensībai. Labāk tā: "Mūsu skolā kaut vienu reizi katrs nokļūst labākā godā par kaut ko". Un - "Kurš vairāk nevēlas, var visu neapēst".

"Esmu tevī vīlusies. Tu jau divus gadus sēdi trešajā kategorijā. Vajadzēja trenēties," saka mamma dēlam, šahistam, kurš neieguva pietiekamu baļļu skaitu, lai iekļūtu otrajā kategorijā.

Mēs taču bērnus mīlam nevis viņu panākumu dēļ, vai ne? Mūsu mīlestības izpausmēm nevajadzētu būt atkarīgām no bērna panākumiem, talantiem vai centības. Starp citu, slavēšana ir laba lieta, tikai tā vairs nav motivēšana, bet gan vienkārši prieka izrādīšana.

Avots: portāls "Interesnooo.com".