Kapusvētki – labākā satikšanās vieta gan jauniem, gan veciem  (2)

Pie mums Latvijā it kā cilvēki ir daudz kūtrāki, mēs diezgan bieži izvairāmies no neveiklām vai neērtām situācijām, jo pilsētās un ciematos visi cits citu vairāk vai mazāk pazīst. Tomēr kapusvētkos gadās visādi.

Skaidrojot šo fenomenu ārzemju paziņām vai draugiem, pārsvarā nākas saskarties ar neizpratni vai pat pilnīgu neticību. "Jūs svinat to, ka daudzi cilvēki no dzimtas ir nomiruši? Un viss ciems, pilsēta to dara vienā dienā? Un jūs lietojat alkoholu par godu aizgājušajiem? Ko? Neticami!'' Pie mums kapusvētki ir ne tik daudz mazie kapeņu stāstiņi, bet gan jestri ģimenes svētki, varbūt pat dzimtas stiprināšanas pasākums, bet kādam arī vecās mīlestības atkal satikšana.

Lūk, trīs pieredzes stāsti, par šo piemiņas tradīciju un kā pie kapu kopiņas gadās mums.

Santas mamma nāca no lielas latgaliešu ģimenes. Viņai bija divas māsas un viens brālis, bērnībā visas Santas vasaras tika pavadītas ar brālēniem un māsīcām, peldoties, vācot sienu un skraidot pa pļavām. Kad Santas ģimene – Santa, Santas mamma un Santas tētis – pārvācās uz Rīgu, uz Latgali viņi brauca aizvien retāk un retāk. Santai ir piecas māsīcas un septiņi brālēni, ar kuriem bērnībā bijušas ļoti tuvas un ciešas attiecības, bet pati ir vienīgais bērns ģimenē.

Divdesmit sešu gadu vecumā Santas dzīvē notika traģisks notikums – mūžībā aizgāja viņas mamma. Kopš tā laika Santa dara visu iespējamo, lai atjaunotu savas ģimenes saknes ar latgaliešu radiem: "Kad mamma nomira, es ļoti pārdzīvoju. Tētis noslēdzās, un man bija tik vientuļi. Laukos nebiju bijusi vismaz desmit gadus. Ja agrā jaunībā vēl vecāku spiesta braucu vismaz uz kapusvētkiem, tad, sasniedzot sešpadsmit gadu vecumu, kapusvētku vietā vienmēr izvēlējos kādu, manuprāt, labāku alternatīvu – vai nu festivālu, vai laivu braucienu, kaut vai kino, tikai ne nedēļas nogali laukos. Pēc mātes zaudējuma, kā jau minēju, jutos tik vientuļa, likās, ka neviens mani nesaprot, neviens nezina un nevar saprast, ko es pārdzīvoju. Tēvs savos pārdzīvojumos bija pieķēries pudelei un atsacījās to laist vaļā. Likās, ka vienīgi mammas māsas un brālis spētu saprast manus pārdzīvojumus. Ļoti gribējās pie viņiem aizbraukt ciemos, bet apzinājos, ka, visticamāk, viņiem esmu kļuvusi sveša. Ilgi domāju, kas būtu labākais mirklis, lai brauktu ciemos, beigās izšķīros par labu kapusvētkiem, nopirku autobusa biļeti un braucu! Domāju, ka tas bija ļoti piemērots notikums, lai pamazām sāktu atjaunot ģimenes saiknes, jo tiek pieminēti aizgājušie, bet tajā pašā laikā nekoncentrējas tikai uz manu mammu, bet visu dzimtu. Tagad uz Latgali braucu ciemos katru otro mēnesi, ne tikai kapusvētkos."

Ausma, astoņdesmit gadus veca dāma no Zemgales, kuras vīrs nomiris pirms divpadsmit gadiem, stāsta: "Artūru es tiešām no sirds mīlēju – kā savu draugu, kā savu bērnu tēvu. Bet mana mūža mīlestība bija Kristaps. Diemžēl mums kopā lemta bija tikai viena vasara, tad viņa ģimene pārcēlās uz Vāciju un man nācās viņu aizmirst. Artūrs bija ļoti mīļš un jauks pret mani, lenca mani veselu gadu, un tad es viņam padevos – pēc pusgada jau bijām precēts pāris un es stāvoklī. Mums bija ļoti saticīga laulības dzīve. Mēs vairāk bijām kā labi draugi, es viņu ļoti cienīju. Viņš bija ļoti labs paraugs un tēvs mūsu abiem dēliem, par to viņam esmu vispateicīgākā.

Pirms divpadsmit gadiem viņš nomira – vēzis, viss slimības laiks bija ļoti grūts un smags posms manā dzīvē. Patiesībā viņa nāve nāca kā atvieglojums. Beigās viņš tik ļoti mocījās un cieta, ka ar dēliem spriedām, šādas ciešanas nav cilvēciskas, labāk, lai tas viss ātrāk beigtos. Artūru apbedījām manas dzimtas kapos, jo viņš nāca no Kurzemes, abi vecāki sen bija miruši un ar radiem attiecības bija vēsas. Divus gadus pēc vīra bērēm, apmeklējot kārtējos kapusvētkus, apkopjot viņa kapiņu, pēkšņi mani uzrunāja pazīstama balss. Es nespēju tam noticēt, man pretī stāvēja veca seja ar krunkām un sirmiem matiem, bet runāja ar manas jaunības mīlestības balsi. Tas tiešām bija Kristaps! Un tā kapusvētkos es atkal satiku savu mūža mīlestību. Kristaps bija atgriezies no Vācijas, jo viņa sieva, vāciete, arī bija aizgājusi mūžība, gan jau pirms pieciem gadiem, bet viņš izdomājis, ka jāatgriežas dzimtenē. Un tā sajūta – tauriņi vēderā septiņdesmit gadu vecumā, stāvot starp kapakmeņiem ar neļķēm rokās, bet es tikai mēma blenzu viņa acīs. Tās bija tikpat dzidras kā pirms piecdesmit gadiem un likās, ka tūlīt aiz laimes pacelšos gaisā. Kristaps paspēra vēl vienu soli man pretī un cieši mani apskāva, kopš tās dienas viņš mani tā apskauj katru rītu pirms brokastīm un katru vakaru pirms vakariņām."

Savukārt deviņpadsmit gadus vecajai Baibai ir vēl citādāka izpratne par kapusvētkiem, viņai tas ir viens no labākajiem vasaras festivāliem, aiz "Positivus" un "Laba Daba". Baiba stāsta: "Es tiešām esmu kapusvētku fans! Man tik ļoti patīk visa tā atmosfēra! Visi radi sabrauc, mēs kopā paveicam svētīgu darbiņu – sakopjam dzimtas kapus un pie reizes pieminam un godinām aizgājušos. Bet pēc tam pie mana mīļā vecātēva tiek rīkota milzu ballīte! Tiek uzbūvēta āra nojume, iekurts grils, un svinības var sākties.

Mana tante gatavo vienkārši fantastisku rasolu un brālēns taisa tādu siļķi kažokā, ka mēli var norīt! Visu laiku skan "Latvijas Radio 2" un ik pa pusstundai tiek paceltas glāzes tostam. No sākuma visi tosti ir par aizgājušiem, bet vakarpusē jau tie kļūst aizvien laikmetīgāki. Mēs visi esam pārēdušies, padzēruši un laimīgi, jo ir tā iespēja baudīt pasākumu ģimenes lokā. Man ģimenes saites ir viena no svarīgākajām lietām pasaulē. Šādi kapusvētki tikai stiprina mūsu tuvību un, ja godīgi, es daudz labāk pavadu vakaru, sadzerot ar tanti, nekā klīstot pa Vecrīgas ielām!"