Foto: Shutterstock
Bieži vien ikdienas skrējienā vecāki piemirst parunāties ar bērniem tā no sirds. Tas, savukārt, noved pie tā, ka attiecības kļūst formālas, bet emocionālā ziņā starp bērniem un vecākiem pamazām veidojas plaisa. Kā no tā izbēgt? Piedāvājam amerikāņu rakstnieces, mammas Džeimijas Haringtones ieteikumus jeb četrus obligātos jautājumus, ko bērniem jāuzdod katru dienu. Tie publicēti portālā "Huffingtonpost.com".

Pētnieki esot izsecinājuši, ka vidēji dienā vecāki ar bērniem kontaktējas vien 12,5 minūtes. Bet 8,5 minūtes no šī laika vecāki velta dažādiem aizrādījumiem, strīdiem, norādījumiem bērniem. Bet uzticamām, draudzīgām sarunām paliek vien četras minūtes dienā.

Haringtone ir atradusi izeju šajā situācijā, noformulējot četrus jautājumus, kurus bērnam jāuzdod katru dienu. Rakstniece amerikāņu portālā stāsta par to, kā viņai izdevies palikt labās attiecībās ar bērnu, neraugoties uz to, ka viņa strādā praktiski bez brīvdienām.

"Man ir arvien mazāk laika, ko varu veltīt meitai. Tomēr esot pat ļoti aizņemtai, es veltu 15 minūtes sarunai no sirds katru vakaru. Es uzskatu, ka tādā veidā es it kā durvis atstāju atvērtas, lai nepieciešamības gadījumā meitiņa varētu ar mani padalīties tajā, kas viņai ir patiešām svarīgs. Nedomājiet, ka es katru reizi saņemu detalizētu atbildi, bieži vien meita aprobežojas vien ar vienu diviem vārdiem, taču mēdz būt tā, ka mēs apspriežam kādu viņai svarīgu lietu. Es šos jautājumus uzdodu katru dienu un uzmanīgi klausos. Man ir svarīgi zināt, ka mana meita ir pārliecināta – esmu viņai blakus," tā uzsver rakstniece.

Ir svarīgi bērnam uzdot atklātus jautājumus jeb tādus, uz kuriem nevar atbildēt ar "jā" vai "nē". Tieši šie atklātie jautājumi bērnus stimulē aprakstīt savas jūtas, novērtēt savus un citu gājienus, bet vecākiem palīdz labāk izzināt un saprast savu bērnu. Un tātad četri jautājumi, kuri, cerams, palīdzēs tev saglabāt ar bērnu ciešu, mīļu savstarpējo saikni, pat tad, ja sarunas ne vienmēr tik labi padosies.

Kā pagāja tava diena?

Ja sākumā bērns uz šo jautājumu atbild ar vienu vārdu – "slikti", "normāli" un tamlīdzīgi, nav nepieciešams sarīkot nopratināšanu jeb mēģināt izvilkt kaut ko ar stangām. Var pateikt: "Labi, negribi – nestāsti, bet zini, ka mani tas interesē. Bet es šodien darīju to un to…". Ar laiku pat pats noslēgtākais, patstāvīgākais bērns sāks ar tevi dalīties tajā, kas viņam uz sirds. Pārbaudīts praksē! Starp citu, ar vīriem šis jautājums darbojas tieši tāpat.

Kā iet taviem draugiem?

Var pavaicāt par kādu konkrētu draugu, ja tu zini par kādu notikumu viņa dzīvē, bet var arī painteresēties par bērna draugiem kopumā. Piemēram: "Kurš no taviem draugiem, tavuprāt, man patīk vislabāk? Kāpēc? Pastāsti man par saviem labākajiem draugiem! Kādām jābūt laba drauga īpašībām? Kāda ir vispatīkamākā lieta, ko tavs draugs tavā labā izdarījis? Ar kuriem saviem draugiem tu lepojies visvairāk? Kāpēc? Vai tu man nepastāstītu par saviem draugiem? Ja tu uzzinātu, ka tavs draugs ir kaut ko nozadzis, ko tu darītu?" Kā tu saproti, šie jautājumi ir atkarīgi no bērna vecuma un izmantojami dažādās situācijās.

Kas labs ar tevi šodien atgadījās?

Pat vislietainākajā un smagākajā dienā pēc matemātikas kontroldarba var aizdomāties un atcerēties arī kādus mazus, bet patīkamus brīžus. Bet, ja nevar atcerēties, tad ir jāizdomā, kā sevi izklaidēt un iepriecināt. piemēram, neplānoti aiziet uz kino, visai ģimenei uzspēlēt kādu spēli vai vienkārši apgulties un pasapņot, kur jūs pavadīsiet atvaļinājumu vai vismaz tuvākās brīvdienas. Šāda pafantazēšana palīdzēs atbrīvoties no sliktām domām gan bērnu, gan vecākus, noskaņojot sevi uz daudz pozitīvākas nots.

Vai tev ir nepieciešama mana palīdzība?

Visi mēs zinām, cik grūti ir palūgt palīdzību. Bērns, kurš nav pieradis saņemt palīdzību kādos niekos, vēl jo vairāk nevērsīsies pie tevis arī daudz sarežģītākā situācijā, tāpēc jāsāk ar mazumiņu – palīdzēt sakārtot istabu, sagatavot mājasdarbus, atrisināt kādu situāciju. Nebaidies izlutināt bērnu, jo – ja palīdzēsi sīkumos, bērnam būs lielāka pārliecība, ka nopietnā konfliktā viņš tev var palūgt padomu. Starp citu, tas gan nenozīmē, ka tev jādara viss bērna vietā, tikai nedaudz jāpiepalīdz.

Un vēl, neliels, bet vērtīgs padoms: klausoties bērna stāstījumā, necenties izdarīt secinājumus, komentē tikai tad, kad viņš tev to lūdz. Acu skatienam jābūt vienā līmenī ar bērnu (ja bērns ir mazs, nometies ceļos, paņem klēpī vai vienkārši apsēdies blakus). Neignorē fizisko kontaktu, apskaujieties, paņem viņa roku savējā. Ja tu konkrētajā brīdī esi sliktā noskaņojumā vai tev nav laika – godīgi bērnam arī to pasaki un sarunājiet, kad abi varēsiet parunāties.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!