Par bērnu tiesību ievērošanu Latvijā: ko par to visu domā bērns?  (1)

Bērnu tiesības nosaka ANO Bērnu tiesību konvencija, kurai Latvija pievienojās vēl tālajā 1992. gadā. Lai bērns augtu harmoniskā un atbalstošā vidē, izvirzīti seši pamatprincipi, kas būtu jāievēro visur – kā ģimenēs, tā arī izglītības iestādēs, bērnunamos, medicīnas iestādēs un citur. Nevalstiskās organizācijas gadiem ilgi strādājušas pie principu iedzīvināšanas reālajā dzīvē, bet, kamēr gan ģimenes, gan visas valsts institūcijas nepārņems tos savā ikdienā, bērnu tiesības tiks ievērotas nepilnīgi.

Uz bērna tiesībām balstīta pieeja nozīmē to, ka bērniem tiek dota iespēja paust savas raizes un saņemt atbalstu – veidojot apziņu, ka viņiem ir tiesības. Tāpat tas paredz pieaugušajiem aktīvu cīņu ar tiesību pārkāpumiem, ko bērni pieredzējuši, un sekošanu līdzi, vai valsts šīs tiesības aizsargā. Bērna tiesību ievērošana palīdz veidoties pozitīvai, aktīvai, atbildīgai personībai, turpretī lēmumu pieņemšana bērna vietā veicina pasivitāti un rada iespējas ar cilvēku manipulēt arī tālākajā dzīvē.

Bērnu līdzdalības princips Latvijā tiek ievērots kūtri – bieži vien bērns tiek uzskatīts par beztiesisku būtni, līdz iegūst tiesības vēlēt vai precēties. Daļa pieaugušo uzskata, ka bērnam drīkstam samelot, nepastāstīt par notiekošo, tāpat arī izmantot bērna dalību komerciālos pasākumos vai izplatīt bērna fotoattēlus. Rezultātā arī bērns iemācās neteikt patiesību – viņš neiemācās izprast reālos notikumus, uzņemties savu daļu atbildības, un šī problēma turpinās, viņam pieaugot.

Kad "Centrā Dardedze" strādājām ar bērnu nopratināšanu, daudzi bērni, vēl ierodoties, nezināja, uz kurieni un kāpēc ir atvesti. Arī bērnu aprūpes iestādēs ar bērniem nepietiekami runā par to, kas notiks, kurp bērns tiks pārvests un kāpēc. Kā iemesls tam parasti tiek minēts laika, cilvēkresursu trūkums – lai skaidrotu bērnam notiekošo, patiešām ir nepieciešams laiks un pacietība. Atzīsim arī to, ka pieaugušajam tas nav īpaši ērti, jo bērns var iebilst.

Tomēr pamatā tas ir attieksmes jautājums – vai mēs gribam vai negribam ņemt vērā bērna domas un sajūtas? Bērnam ir tiesības iesaistīties lēmumu pieņemšanā, tai skaitā par bērna dzīvē būtiskiem lēmumiem, un bērns to drīkst darīt jau kopš mazotnes. Mēs varam pastāstīt bērnam, kurp dodamies, paskaidrot kas tur notiks un cik ilgi. Bērna iesaistīšana veicina abpusējas cieņas veidošanos un māca pieņemt lēmumus ar pārrunām, nevis konfliktiem. Protams, bērna viedoklis būtu jāņem vērā atbilstoši viņa vecumam un briedumam – ne viss, ko bērns pasaka, ir nekavējoties jāpilda, taču ir būtiski bērnam saprotamā valodā paskaidrot pieņemto lēmumu iemeslus un sekas.

Lai arī uz ikvienu bērnu cilvēktiesības attiecas vienādi, ne visur bērnunamos var iekļūt bērni ar īpašajām vajadzībām, ne visur esam gatavi pieņemt atšķirīgas etniskās izcelsmes bērnus, ne visās iestādēs ir pietiekamas zināšanas par saskarsmi ar bērniem, kas inficēti ar HIV vīrusu un šo sarakstu varētu vēl turpināt. Bērniem, kuriem nav pilsonības, bēgļiem vai politiskā patvēruma meklētājiem būtu tādas pašas tiesības uz pārtiku, pajumti, izglītību un aizsardzību kā pārējiem.

Visās ar bērnu saistītās darbībās nepieciešams primāri paturēt prātā bērna labākās intereses, turklāt domāt par labākajām interesēm ilgtermiņā, ne tikai šai brīdī. Piemēram, ja bērns paveicis ko sliktu, pirmā reakcija var būt izņemt viņu no klases, taču būtu nepieciešams risināt pašu problēmu – noskaidrot viņa rīcības iemeslus un bērnam palīdzēt. Tāpat Latvijā nav retums arī tā sauktā institucionālā vardarbība – nereti, risinot aktuālo situāciju, bērns tiek vadāts starp dažādām iestādēm un aizbildniecības formām, taču, paraugoties uz bērna kopējo vēsturi, ilgtermiņā ar šiem lēmumiem negribot esam bērnam vēl vairāk kaitējuši.

Pētot situācijas dažādās ģimenēs, esam pieraduši meklēt saskatīt riskus – skaitīt kļūdas un, ja to skaits pārsniedz noteiktu līmeni, izņemt bērnu no ģimenes. Noteiktu apstākļu dēļ mēs drīzāk esam gatavi sodīt nekā palīdzēt ģimenei atkal nostāties uz kājām. Tajā pašā laikā mums būtu jāspēj saskatīt arī to, kas ģimenei un konkrētajam bērnam izdodas labi, un atbalstīt stiprās puses. Nepieciešams vairāk koncentrēties uz vēlamo darba rezultātu, nevis nevēlamā novēršanu vai labošanu. Tāpat arī mums, pieaugušajiem – būtu vērtīgi saskatīt, ko mēs varam izdarīt, nevis ko nevaram.

Iejaukšanās, pat labi domāta, noteiktās situācijās var arī kaitēt – piemēram, viegli ievainojamu bērnu ievietošana institūcijā, kur viņi kļūst par fiziskas vai seksuālas vardarbības upuriem, bērnu izglītošana par viņu tiesībām, par tām neinformējot vecākus. Katrā situācijā jāvērtē vai iejaukšanās ieguvumi būs lielāki par potenciālajiem riskiem.

Jāpiebilst, ka šo jomu nenoliedzami ietekmē arī tai veltītais finansējums. Lai arī demogrāfija un ģimeņu atbalsts valstiski svarīgos dokumentos parādās starp prioritātēm, cilvēki, kuri ikdienā strādā ar bērniem ģimenēs, bērnudārzos, skolās, medicīnas iestādēs un citur, joprojām saņem niecīgu atbalstu un teju mazākās algas valstī. Cilvēki ik dienu strādā ar dārgāko, kas mums ir, bet tiek vismazāk novērtēti – tāpēc nevaram brīnīties, ka bērna intereses dažkārt paliek otrajā plānā aiz citiem, pavisam praktiskiem jautājumiem.

Mēs rosinām katru ģimeni un katru profesionāli, kas strādā ar bērniem, pārdomāt bērnu tiesību principus, diskutēt par tiem un ieviest katram savā ikdienā. Taču pats svarīgākais, lai katrs bērns mūs patiešām rūp un interesē, kas ir galvenais priekšnosacījums arī bērna interešu ievērošanai.