Piecas 'toksisku' vecāku pazīmes

Angļu valodā pat pastāv termins – toxic parents, kas tiešā tulkojumā ir "toksiski vecāki". Ar savu uzvedību viņi gandē dzīvi gan sev, gan viens otram, lai gan no ārienes ģimene var izskatīties laimīga. Lūk, te ir dažas pazīmes un tu vari sev uzdot jautājumu, vai arī neuzvedies tik "toksiski" attiecībā pret savu bērnu!

Bērns tev stāsta kaut ko, ko tu jau esi dzirdējusi, tu jau sen esi sapratusi, ko viņš vēlas pateikt, tev nav īpaši interesanti vai nav laika noklausīties līdz beigām. Pilnībā loģiski, ka tu viņu pārtrauc, jo, redz, tik daudz ko vēl vajag pagūt izdarīt, bet diena nav bezgalīgi gara. Diemžēl šādai loģikai nav nekāda sakara ar mīlestību.

Viens no biežākajiem iemesliem neizpratnes un aizvainojuma turēšanai ģimenē – tā ir nekvalitatīva komunikācija. Vecāki parasti saka: "Bet es taču tevi nodrošinu, apmaksāju izglītību. Vai tā nav mīlestības izrādīšana?" Bet bērni iebilst: "Es neatceros, kad vecāki man ir pavaicājuši, kā es jūtos un par ko domāju. Man bija ļoti vientuļi, lai gan mēs bijām labi nodrošināti."

Psiholoģe Gorceva stāsta: "Viena no manām klientēm, atceroties sevi bērnībā, daudz runāja par māti: kā viņas kopā veidojušas aplikācijas vai zīmējušas, ko mamma teikusi, kad viņa bija slima, cik negaidīti dzimšanas dienā uzdāvinājusi ļoti dārgu lelli sarkanā kleitā. Un pilnīgi neko viņa nespēja atcerēties un pastāstīt par tēvu. Viņi nekontaktējās. Sarunas beigās meitene rūgti apraudājās, jo tikai pieaugušā vecumā saprata, cik ļoti viņai bērnībā trūkušas īstas attiecības ar tēvu."

Ļoti vienkārša doma: "Neviens bērns nav prasījis, lai viņu dzemdētu". Nevienam bērnam saviem vecākiem nav jāpierāda, ka viņi ir pellnījuši mīlestību. Nedrīkst mīlēt bērnu, kad viņš ir labs, un nemīlēt par kādiem viņa sliktiem izgājieniem. "Ja semestri nepabeigsi uz teicami, es tevi pārstāšu mīlēt", "Ieva no mūsu mājas kaimiņu kāpņu telpas gan mācās labi, gan mammai palīdz mājas darbos", "Sēdi klusu, nedusmo tēvu" – šīs dažādās frāzes ir ar vienu pamatdomu – "Tevi nevar mīlēt vienkārši tāpat. Tikai, ja tu attaisnosi mūsu cerības, mēs par tevi priecāsimies".

Pa to laiku bērns pieaug, bet vecāku principi nemainās. Tikai frāzes tagad skan šādi: "Dizaineris – tā nav profesija. Stājies ekonomistos", "Visas tavas draudzenes jau apprecējušās. Tev arī ir laiks", "Kad gaidīt mazbērnus? Visiem jau ir". Tā rezultātā bērns jau no mazotnes un gandrīz līdz vecumam it kā izprasa savu vecāku mīlestību ar labu uzvedību, bet, iespējams, tā arī dziļi sirdī paliekot nelaimīgs.

Protams, bērnam, jo īpaši skolas vecuma, ir derīgi zināt par lietām, kurās iesaistīta ģimene, ir vērtīgi bērnam uzticēt viņa spēkiem atbilstošus pienākumus un palūgt izpildīt kādus vienkāršus uzdevumus. Taču atslēgas vārdi ir – "pa spēkam". Stāstīt piecus gadus vecam bērnam par savām nepatikšanām darbā, par vectētiņa problēmām ar veselību, par politisko situāciju valstī, par nabadzību vai par to, kāpēc patiesībā tētis nedzīvo kopā ar ģimeni, nav nepieciešams. Mazam bērnam vēl nav pieredzes pārdzīvot kādas sāpes, nav iekšēja spēka un psiholoģisko resursu, lai tevi kā pieaugušo atbalstītu. Mazajam dēlēnam vai meitiņai tev jāpaliek kā vecākam – spēkam, kas viņu aizstāvēs, vienmēr būs līdzās.

Bērnam ir jāsaprot pamatlietas, taču tajā līmenī, kas viņam ir pieejams, piemērots. Un tādā formā, lai viņa drošības sajūta netiktu sagrauta. Teikt "Lai pierod pie sūrās dzīves patiesības!" ir nepareizi. Tev taču galvā neienāks prātā doma likt jaundzimušajam skriet maratonu!

Ielauzties bez klauvēšanas bērna istabā, izlasīt bez viņa atļaujas dienasgrāmatu vai saraksti sociālajos tīklos – šādas darbības vecāki parasti mēģina attaisnot kā drošības jautājumu. Viņi apgalvo, ka vecākiem jābūt lietas kursā par bērnu viņa paša labā. Diemžēl tas noved pie tā, ka bērniem kopš mazotnes tiek sagrauta izpratne par robežām. Viņi arī pieaugušo vecumā slikti atšķirt savas vēlmes no citām, paši nemitīgi pārkāpj robežas un apvainojas, ja kāds viņiem to neļauj darīt.

Bērns ir jāciena kā personība no viņa piedzimšanas brīža. Lai viņam ir savs skapītis, atvilktne vai jebkas cits, kurā bez bērna atļaujas ielūkoties neviens nedrīkst. Lai bērnam ir sava dienasgrāmata, kurai atklāt savas visapslēptākās domas. Būvē uzticības pilnas attiecības bez špionēšanas.

Ja tu uzskati, ka bērna piedzimšana maksājusi tavu karjeru, veselību, skaistumu, ne mazums finanšu līdzekļus, nevienam nav tiesību tev aizliegt tā domāt. Tikai nevajag to pārmest bērnam. Jau atkārtošos, min psiholoģe: bērns tev neprasīja, lai viņu laistu pasaulē, un viņam nav pienākums tevi darīt laimīgu, attaisnot tavas cerības un būt gatavībā "ar ūdens glāzi". Kā saka, tu zināji, uz ko parakstījies. Par savu laimi katrs ir atbildīgs pats, atgādina psiholoģe.