Pieķerts melos: ko darīt, ja bērns regulāri melo

Saprast un piedot. Ja pieaugušie vēlas iespējami samazināt situācijas, kad bērns stāsta nepatiesību, viņu pirmajai reakcijai uz meliem vajadzētu būt tādai, lai izprastu melu motīvus. Daudzi no šiem bērnu izdomātajiem stāstiem vienkārši ir bagātīgas fantāzijas izraisīti. Tos var uzskatīt par sava veida spēli, kura bērnam nenes nekādu izdevīgumu. Ir vecuma posmi, kad daži bērni nespēj atšķirt realitāti no fantāzijām, uztverot, piemēram, grāmatu vai filmu sižetus kā realitāti. Ja, piemēram, bērns pārliecinoši tev stāsta kādu sižetu, ko it kā redzējis savām acīm un tu saproti, "no kuras puses vējš pūš", ir vērts viņam piespēlēt līdzi un kopā pasmieties par jūsu izdevušos ideju.

Atšķirībā no fantazēšanas, meliem ir daudz nopietnāki mērķi. Kā likums, bērns ar to palīdzību mēģina izbēgt no soda, izsmiekla vai ilgiem paskaidrojumiem. Nedrīkst aizmirst arī par egoistiskiem motīviem: iespējams, mazais melis kaut ko grib no tevis iegūt. Visi motīvi, izņemot pēdējo, ir iemesls, ka bērnam nepieciešams psiholoģisks atbalsts nevis bērna sodīšana.

Psiholoģiskā aizsardzība. Ja pieaugušie runā nepatiesību, izskaitļojot dažus gājienus uz priekšu, tad bērns bieži vien vienkārši aiz meliem slēpjas no realitātes. Vairumā gadījumu tas notiek neapzināti. Piemēram, mazulis visiem var stāstīt, ka viņam ir suns, lai gan tas miris jau pirms vairākiem mēnešiem. Tā vietā, lai bērnu vainotu melos, ir jāpalīdz pārdzīvot gūto psiholoģisko traumu: pieņemsim, bērnam pastāstīt par to, ka mīļais suns turpina dzīvot mūsu atmiņās, bet viņa lieliskās rakstura īpašības jau nodotas viņa kucēniem.

Bailes no soda. Pat tad, ja bērns nekad tā pa īstam nemaz nav ticis sodīts, viņam var būt bailes no vecāku neapmierinātības, kas jau pati par sevi bērnam šķiet kā sodīšana. Tādēļ bērnam nebūs tik viegli izlemt par labu atzīšanās. Savukārt pieaugušajiem ir svarīgi saglabāt labvēlīgu gaisotni un ļaut bērnam saprast, kas viņu gaida, kad viņš pateiks taisnību. Viņam ir svarīgi redzēt, ka vecāki cenšas tikt skaidrībā ar notikušā iemesliem un palīdzēt, nevis atrast iemeslu bērna sodīšanai.

Nevēlēšanās kļūt par izsmiekla objektu. Bieži vien bērni "noslēdzas", nesajūtot vecāku tonī pretimnākšanu. Tādēļ viņi var slēpt savus patiesos sapņus un vēlmes, sakot to, ko, viņuprāt, vēlētos dzirdēt pieaugušie. Patiesa interese un cieņa pret bērna iekšējo pasauli no vecāku puses palīdzēs pietiekami ātri atbrīvoties no šāda veida melošanas.

Pa īstam nopietna problēma ir meli mantkārīgos nolūkos. Ar šādu mērķi bērns var censties pieaugušajos radīt žēlumu, simpātijas vai vainas sajūtu. Tādēļ, ja esi pamanījis savā bērnā iezīmes, kas liecina, viņš nav patiess, labāk uzreiz apturēt viņa manipulēšanas mēģinājumus un tieši bērnam pateikt par savu atklāsmi: "Es saprotu, ka tev ļoti negribas iet uz bērnudārzu. Taču tev nav obligāti jāizliekas slimam. Pacenties izdomāt interesantu spēli un tu nemanīsi, kā paskries laiks."

Lielākā daļa bērnu ir pārliecināti, ka patiesība jāsaka, jo to vēlas citi. Pacenties bērnu pārliecināt, ka tas jādara sevis paša, ne citu labad.

Lai cik sarūgtināts tu nebūtu par bērna meliem, nesteidzies bērnam piekarināt īsta meļa birku. Viņš aug un attīstās, mainās, tāpēc tas, kāds viņš izaugs, ir arī atkarīgs no vecāku izvēlētās audzināšanas stratēģijas un vēlmes pieņemt, un saprast bērnu ar visām viņa kļūdām un trūkumiem.