Mūsdienās arvien vairāk laulību tiek šķirtas. Bieži vien tam par iemeslu ir neuzticība jeb krāpšana, bet viss nav tik vienkārši, jo cilvēki uz to raugās ļoti dažādi. Vieniem tas ir kaut kas nepieņemams un absolūts tabu, citi, kas uzskata, ka tāda 100 procentīga monogāmija nemaz nav iespējama, savukārt, nespēj iedomāties visu dzīvi nodzīvot ar vienu cilvēku. Cik meitu, tik kleitu. Sievietes it kā tiek uzskatītas par uzticamākām, mēs fizioloģiski esot radītas, lai sēdētu mājās un spētu iznēsāt tikai vienu augli, kamēr vīrieši var bez bēdu staigāt apkārt pa pasauli, apsēklojot ļoti daudz potenciālās sievietes, bet vai tā ir patiesībā? Kā uz šo jautājumu raugās vīrieši?
Ilmārs (27), kurš patlaban ir viens, stāsta: "Manuprāt, mūsdienās kopumā situācija ir diezgan skumja. Krāpšana ir ļoti izplatīta, vismaz manā draugu lokā, bieži vien tās attiecības, kuras no malas izskatās ideālas vai fantastiskas, sevī slēpj vispretīgākos noslēpumus. Es domāju, ka bieži vien cēlonis neuzticībai ir tas, ka cilvēki neprot būt vieni paši – līdz ar to viņi iesaistās attiecībās, kurām neatdodas par visiem simts procentiem. Cilvēki saiet kopā, lai nebūtu vientuļi, bet paralēli visu laiku meklējas, ja nu ir kāds labāks variants? Tad tas pirmais, iespējams, paliek kā rezerves variants, kad satiek kādu potenciāli labāku, tad noraujas no ķēdes un kāda tur vairs runa par uzticību? Jau pašā saknē – esot kopā ar kādu, kurš līdz galam neinteresē, uzskatu, ka uzticība nez vai būs iespējama. No apkārtējo pieredzes radies uzskats, ka sievietes pat krāpj biežāk, vienkārši viņas to prot labāk noslēpt. Vīrieši jau nemāk izlikties, bet sievietes gan ir viltīgas un slīpētas. Bet, protams, ir cilvēki, kuriem tā ir norma, nav aizspriedumu. Par sevi gan tā nevarētu teikt."
Atis (30), kas pēc piecu gadu kopdzīves izšķīries no savas draudzenes, dalās savās pārdomās: "Jābūt laikam līdzi ejošam – laiki mainās, uzskati mainās, gribam mēs to vai ne. Agrāk cilvēki bija kopā, jo tas bija nepieciešams, lai izdzīvotu – kopā bija vieglāk, viena mājvieta, daudz bērnu. Dabā jau nav monogāmijas, tā ir cilvēku izdomāta, lai mēs, kā tiek minēts, izdzīvotu. Tagad esam daudz neatkarīgāki, patstāvīgāki, pašpietiekamāki. Prasības aug ne tikai pašiem pret sevi, bet arī pret otru cilvēku. Ja kaut kas nepatīk, ir tik daudz citu iespēju. Nav vairs tā, ka viens otram solās uz mūžu, pat laulībā ne. Ja kaut kas attiecībās trūkst, izej ārā, paflirtē, saraksties sociālajos tīklos, iespējams, jau jauna otrā pusīte tevi kaut kur gaida. Par to, vai fiziskā krāpšana ir ļaunāka par garīgo, ir grūti spriest, viss atkarīgs no apstākļiem. Ja tās ir nevainīgas pusdienas ar darba kolēģi, tad par to vajadzētu spēt pastāstīt, bet, ja to slēpj, iespējams, ka apakša ir tādi nodomi, kas tikpat labi ir ļaunāki par fizisko krāpšanu."
Arvils (33), kurš jau piecus gadus ir precējies, krāpšanu neatbalsta. "Par laimi man nemaz nav personiskas pieredzes šajā jautājumā, jo es esmu lojāls un, cik zinu (varbūt labāk visu nezināt), arī neesmu ticis krāpts. Protams, situācijas un gadījumi var būt dažādi, bet tomēr uzskatu, ka attiecību pamatā ir uzticība, līdz ar to krāpšanai nav vietas normālās, veselīgās attiecībās. Ja esi ar kādu attiecībās, bet, izejot no mājas, savas fiziskās vajadzības nespēj apspiest vai kontrolēt, tad ir skaidrs, ka neesi kopā ar īsto cilvēku. Bet kāpēc tad tērē savu un otra laiku?"
Ingus (23), kurš līdz šim nav bijis ilgākās attiecībās par gadu, stāsta: "Zini kā, ja jau es esmu kādai pieķēries, darījis visu, lai viņu iegūtu, pierunājis pilnas ausis, cik viņa mīļa, laba un vienīgā princese manā dzīvē, tad nākas taču pie šiem vārdiem turēties. Ticu teicienam – vīrs un vārds, un krāpšanu neatbalstu. Bet dažreiz līdz šādiem solījumiem netieku, jo šķiet, ka tāpat nekas nesanāks, tad viss tiek izbeigts, tā īsti nesācies, un jau lūkojos pēc nākamās šāda tipa "afēras". Vai tā tad ir krāpšana, cietsirdība vai varbūt bailes pazaudēt savu brīvību? Bieži uzdodu sev šo jautājumu, bet ceru, ka ar gadiem tā lieta kļūs skaidrāka. Ja gadās izvilkt īsto lozi, tad ticu, ka viss dabīgi notiek, tikai jābūt gana drosmīgam."
Pēteris (28) saka tā: "Man liekas, ka tas ir jautājums par kuru labāk nedomāt un arī ar to nenodarboties. Vispirms jau jāsaprot, kas tā krāpšana tāda ir. Man verbāls kontakts nav krāpšana, ja vien tas nerezultējas fiziskā kontaktā. Tad gan tā ir krāpšana vismaz manā skatījumā nav piedodama vai attaisnojama. Pat ja citi uzskata, ka alkohols ir vainu mazinošs apstāklis, manā izpratnē tas tā nedarbojas. Ja jau kaut ko tādu pieļāvi, tātad zemapziņā kaut kas tāds eksistē. Cilvēkiem vajadzētu veidot attiecības ar vienu personu, ar tādu, ar kuru tad arī gribas pavadīt laiku un vienoties fiziskā kontaktā. Nevajag iet ar visiem pēc kārtas. Un, ja sāku domāt par citām sievietēm, esot attiecībās, tātad kaut kā man pietrūkst un ir jāšķiras. Nedomāju, ka vīrieši vai sievietes krāpj vairāk, neuzticība nav atkarīga no dzimuma, bet gan no cilvēka."
Kārlis (29) krāpšanu uzskata par kaut ko nepiedodamu: "Ja es esmu attiecībās, tad nepieļauju intīmas attiecības ar kādu citu. Un nekad dzīvē, esot attiecībās, neesmu krāpis savu draudzeni. Ja sāku pat pieļaut šādu domu, tad tā bija lieliska zīme, ka attiecībās, kurās esmu, kaut kas nav kārtībā un vai maz tās ir vispār jēga uzturēt. Esmu bijis arī otrā pusē diemžēl - kad meitene ar ko satiekos, ir citās attiecībās. Šādām situācijām arī neredzu nākotni. Un arī manā gadījumā tas ātri vien beidzās, jo nespēju līdz galam nopietni uztvert cilvēku, kas nespēj pieņemt lēmumus un uztur attiecības ar vairākiem cilvēkiem reizē."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit
