Ja vecāki ir nelaimīgi, izaudzināt laimīgu bērnu vienkārši neizdosies. Viss sākas ar pašiem, tādēļ katru dienu viss jādara tā, lai paveiktais nestu gandarījumu un prieku. Un mazāk strīdu ar otro pusīti!
Audzināšana – tas nemaz nav tad, kad sekojam, lai bērns būtu apģērbts, apauts un paēdis. Tas viss saucas rūpes. Taču daudzi vecāki uzskata, ka ar to ir pietiekami. Nē, tas ir par maz. Rūpes ir jāapvieno ar audzināšanu.
Kā mēs pret bērniem attiecamies bērnībā, tā viņi arī attieksies pret mums, kad būsim veci. Atceries par šo vienkāršo noteikumu!
Skola – tās nav tikai zināšanas matemātikā un literatūrā. Tā, pirmkārt, ir vieta, kur bērnam jāiemācās socializēties, kontaktēties, uzvesties kolektīvā. Tāpēc nevajag visu laiku bērnu no skolas izņemt uzreiz pēc mācību stundu beigām, vēl jo vairāk, nevajag meklēt privātos skolotājus standarta skolu vietā.
Nedrīkst bērnu rāt par viņa neveiksmēm: ja mamma pastāvīgi kliegs uz bērnu par nesekmīgu atzīmi, viņa visu padarīs vēl sliktāku. Bet, ja vecāki teikts: "Nekreņķējies, tā gadās. Tu visu izlabosi", tad bērns jutīsies stabili, mierīgi un drīz vien patiešām visu izlabos, lai nesarūgtinātu nedz sevi, nedz mammu.
Ja bērni sākumskolā netiek galā ar programmu – problēma ir skolā. Jo, ja ir sarežģīti – tas uzreiz nenozīmē, ka labi. Mazajiem nav jāpārstrādājas un jājūtas nomāktiem mājasdarbu dēļ. Piemēram, 1. klasē mājasdarbu izpildīšanai vajadzētu veltīt 15–45 minūtes, lai darbiņš būtu pabeigts.
Dažreiz bērni ir jāsarāj. Taču, pirmkārt, ir skaidri bērniem jāpasaka, par ko tieši tu viņu sodi, bet, otrkārt, kliegšana – nav labākais audzināšanas paņēmiens. Labāk ar mazo runāt mierīgi, taču jāatrod pareizā poga, ar ko izdarīt spiedienu uz viņu. Piemēram, uz nedēļu atņemt planšeti vai aizliegt iet pastaigā ar draugiem. Tas darbojas labāk, nekā tava kliegšana un nepatīkamie vārdi.
Jau no sešu gadu vecuma sāc bērnam dot nelielu kabatasnaudu. Lai viņš pats iemācās ar to rīkoties. Piemēram, ja viņš tev palūgs košļājamo gumiju, bet pirms tam tu esi iedevusi naudiņu, par kuru varētu iegādāties vairākas košļājamās gumijas, pasaki: "Es varu tev to nopirkt, bet es tev šodien iedevu naudu, un, ja tu ekonomētu, varētu pats sev to nopirkt. Nākamreiz par to padomā." Taču nekad naudu nepārvērt kā veidu manipulēšanai: nesaki, ka par labi paveiktiem mājas darbiem iedosi eiro. Tas ir galēji nepareizs audzināšanas paņēmiens.
Nerisini visas bērna problēmas. Iemācies izdalīt situācijas, kurās viņš pats tiks galā. Bērniem ir jāmācās pašiem pārvarēt nepatikšanas, jo, redz, kaut kad jau viņam būs jādzīvo patstāvīgi!
Iemācies uzticēties bērnam, nekontrolē viņu visu laiku, neizseko. Kad bērns jūt, ka vecāki viņam uzticas, viņš baidīsies sagraut šo uzticēšanos un nekad nesapīsies ar kādu sliktu kompāniju.
Nemāci bērnam, kā dzīvot un ko darīt, ja pati tā nerīkojies. Bērnam galvenais ir skaidri redzams piemērs. Mūsu bērni vienmēr atkārto mūsu rīcību. Esi piemērs.
Nerunā ar bērniem tikai par problēmām, runājies par dzīvi kopumā. Pievērs uzmanību: bieži mammas un tēti apsēžas ar bērniem parunāties tikai tad, kad rodas kādas problēmas.
Ja bērns cenšas ar vecākiem manipulēt, viņam, visticamāk, ir kāda neiroze. Centies ar to tikt skaidrībā, jo, redz, veseli cilvēki nesāk manipulēt ar kādu, viņi paši atrisinās savas problēmas.
Kad bērns izdara ko sliktu, audzināšanas sarunā nepārej uz personību un neizej no rāmjiem, analizējot pašu izgājienu: ir jārunā nevis "tu esi slikts", bet "tas, ko tu izdarīji, bija slikti". Šajā gadījumā vislabāk pārfrāzēt: "Es gribētu, lai tu…", "Man nepatīk, ka tu…". Taču nekādu personisku aizskārumu!
Ļauj bērnam sajust, ka vecāki ir labestīgi un stipri cilvēki, kuri vienmēr rīkojas bērna interesēs un vienmēr viņu aizsargās, kad vien tas būs nepieciešams. Un pat, ja viņi kādreiz kaut ko atsaka, tas viss tikai bērna interešu vārdā. Vecāki – tie ir katra bērna aizstāvji.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
