NE baidies mainīt dzīves trajektorijas
Daudzi vaicā, kas ir sliktāk – bērns, kurš daļēji pamests novārtā strādājošās mammas dēļ, vai bērns, kurš to vien redz kā mājas darbos pagurušu māti. Pastāv viedoklis, ka ir jāizvēlas – vai nu pašrealizēšanās vai bērni.
Patiesībā, ja tu sēdi mājās ar bērniem un tev ir garlaicīgi, un slikti, maini situāciju. Ja tu esi atsākusi strādāt uz pilnu slodzi, bet tu nejūties labi un tevi moka sirdsapziņa, ka esi pametusi bērnu, – atkal – maini situāciju. Tas nenozīmē, ka jāatsakās no darba. Vienkārši šeit ir laiks pārdomām – padomā, kāds darbs tev nepieciešams un kāda ir tā slodze. Ir jāklausa savai iekšējai sirdsbalsij. Emocijas – mūsu galvenais ceļvedis.
Cilvēks kļūst daudz laimīgāks, kad dažādas viņa dvēseles un prāta puses sarunājas viena ar otru. Taču nevajag apspiest nevienu no savām pusēm, tas pats attiecas uz bērniem, laulāto un arī darbu. Esi daudz iejūtīgāka pret sevi, izvairies no shematiskiem spriedelējumiem: vai nu kastrolis vai panākumi sabiedrībā. Tāda vienkāršošana – nav par īstu dzīvi ar jūtām, un ar gribu mainīties. Nebaidies riskēt un mainīt savas dzīves trejektorijas.
NE gaidi brīnumus
Kaut kad viena mamma pavaicāja: "Ja tēvs mājās atgriežas 15 minūtes pirms tam, kad zēns iet gulēt, kā panākt, lai viņi saprastos?" To viņi var. Taču kļūt par pilnvērtīgu tēvu, bērnam veltot 15 minūtes dienā, neizdosies.
Bērna atmiņā paliks mamma, vecmāmiņas, tantes, aukles un viņu raksturi, dzīves skatījums un attieksme pret pasauli – taču ne tēta. Tādēļ, ka ļoti daudz kas bērnam tiek nodots nevis ar vārdiem, bet novērojot tuvinieku rīcību un viņu attiecības. Un tās bērni pēc tam pielieto savā dzīvē. Tādēļ, diemžēl, šis zēns nevarēs vēlāk arī pats pilnvērtīgi audzināt savu dēlu, viņš vienkārši nezinās, kā to darīt, jo, redz, arī viņu tētis nav audzinājis. Šeit brīnumi nenotiek.
NE piespied sevi spēlēties ar bērnu
Pirmsskolas vecumā galvenā bērna nodarbe ir spēlēšanās. Taču ir svarīgi, nevis cik stundas un minūtes tu ar viņu kopā pavadīsi, bet gan spēlēšanās kvalitāte. Nepiespied sevi spēlēties ar bērnu pret pašas gribu. Viņš jūt un dzird, ka tev ar bērnu ir garlaicīgi. Meklē to, ko jums abiem patiešām ir kopā interesanti padarīt.
Bez kopīgām spēlēm bērnam ir jāprot arī pastāvīgi parotaļāties un pabūt ar sevi. "Pats daru", "pats izdomāju" pāriet nākotnes teicienā – "pats domāju". Tu taču nevarēsi bērna vietā veidot domas. Tādēļ ir svarīgi, lai būtu ne tikai "mēs kopā", bet arī "es pats". Ir jāatlaiž, lai viņš pārstātu vienmēr paļauties uz mammu: bet ko man tagad darīt? Ar ko nodarboties? Ir svarīgi delikāti "sevi novākt no trases" spēles laikā, lai bērns parotaļātos pats.
Turklāt vecākiem vispār nevajadzētu bērna darbību sakarā teikt "mēs". "Mēs sākām iet bērnudārzā", "mēs pārgājām uz otro klasi", "mēs gatavojamies skolai", bet jau vēlāk – "mēs iestājāmies augstskolā". Ir svarīgi, lai bērni atšķirtu, kas ir "mēs ar mammu", bet kad – "es".
NE 'audzini' bērnu
Bieži bērns tiek audzināts, ņemot vērā to, ko mamma un tētis uzskata par galveno, ievērojot viņu priekšstatus par to, kā bērnam būtu jāuzvedas un kā jāorganizē viņa dzīve. Protams, bērnam ir jānodrošina drošība un jānosaka arī pietiekami daudz ierobežojumu, kaut vai tāpēc, lai viņš neizkristu pa logu no sestā stāva un prastu pāriet ielai.
Ir svarīgi, lai viņš laikā paēstu, izgulētos un tiktu pieradināts iet uz podiņa. Taču dvēseliskajam kontaktam ar šo visi bērnam ir nepietiekami. Saprast bērnu nozīmē – saprast, ko viņš vēlas, kas viņam sagādā grūtības, kas viņam ir pavisam mazsvarīgi, par ko viņš sapņo un kas viņam ir galvenais. Bieži bērni savas vēlmes paziņo visai skarbā formā: "negribu gulēt", "gribu saldējumu", "gribu, lai tu neietu uz darbu".
Visi šie tiešie "gribu" un "negribu" patiesībā ir kā spēle ar dažādām vecāku zīmēm, kas tiek apzīmētas ar "vajag", ko mēs arī saucam par audzināšanu. Mums vajag, lai bērns gulētu, laikus paēstu, mums jāiet uz darbu. Bet kas nepieciešams bērnam? Pateikšu, iespējams, tieši un paradoksāli: ja tu vēlies izveidot dvēselisku kontaktu ar bērnu – pārstāj viņu audzināt.
NEesi vienmēr tik pareiza
Visbiežāk audzināšanu mūsu vecāku lomas praksē – tas ir pieradums. Mēs sakām: dari tā. Ja bērns tā nedara, mēs viņu labojam. Proti, valdām pār viņu. Labākajā gadījumā nostrādā tava uzstājība: "Lasi, lasi, tas ir noderīgi". Sliktākajā – biedēšana: "Tupēsi pie datora, parādīsies atkarība, tāpat kā alkoholiķiem… Nemācīsies labi – patrieks no skolas un varēsi slaucīt ielas".
Ja bērns kļūdās, mēs uzreiz steidzam palabot: "Tu taču zini, kā ir jāsaliek, mēs taču mācījāmies…". Bet tu "paņem un nokļūdies speciāli', uzraksti pirmklasniekam: 2+5=6. Cik laimīgs būs bērns, uzzinot, ka arī vecāki kļūdās! Bērni ir pieraduši, ka viņus vada, uz viņiem izdara spiedienu. Bet viņi paši – ir nekas. Nepamāci bērnu – paspēlējies ar viņu. Jo, redz, patiesībā bērnā brīnumainā kārtā jau kopš dzimšanas ir ielikta ļoti veselīga un apmēros liela enerģijas deva. Viņš būtībā attīstās pats. Jau gada vecumā bērns ir personība. Un ir jāciena viņa intereses un jāsniedz iespēja viņam arī pašrealizēties.
NE apstādini – lai iet, kur vēlas
Mēs nervozi velkam bērnam zeķubikses, jo kavējam bērnudārzu. Bet viņš sēž, izgāzies, un domā par kaut ko savu. Tāpēc, ka viņš jau zina: viņu apģērbs, aizvedīs, nodos – kur un kad vecākiem vajadzēs. Viņu izformēs. Bet ko viņš pats vēlas? Kādas ir viņa intereses? Pavaicā viņam, kamēr viņš ir maziņš – viņš visu tev izstāstīs. Citādi vēlāk jau būs par vēlu – pusaudžu vecumā viņš jau slēps no tevis savas intereses – viņš pieradis, ka ir tikai audzināšanas objekts, nevis savas dzīves būvēšanas subjekts.
Bērna motivāciju, viņa intereses ir jāpatur redzeslokā un jāattīsta. Iespēja un prasme atrast sevi – tas ir laimīga cilvēka noslēpums. Bērns visu laiku kaut ko grib, bet, ja pametīsi ēsmu viņa interesēm, tad viņš aizies pa laimīgu taciņu. Ļauj bērnam atrast sevi un nepaniko: "Oi, oi! Kur gan viņš aizgājis sevis meklējumos?!" Lai iet! Divgadniekam ir svarīgs teiciens: "Es pats!".
NE baidi ar nežēlīgo pasauli
Nereti es dzirdu šādu jautājumu: "Lūk, jūs, Jūlija, propagandējiet humānismu un cieņu pret bērnu. Bet mūsu sabiedrība propagandē vardarbību, cietsirdību un viltību. Un, ja mājās bērnam viss būs tikai balts un pūkains, kā gan viņš sagatavosies kaut vai skolai, kur darbojas apspiešana?"
Uz līdzīgiem jautājumiem man ir atbilde, uzsver psiholoģe. Jo labāk bērns "saglabājies" un tāds iziet no mājas pasaulē, jo viņš vairāk ir sagatavots un spēcīgāks. Jo vairāk viņu sapratuši un cienījuši, jo vairāk viņš spēs realizēt savas intereses, jo labāk ir attīstījusies viņa pašnoteikšanās spēja, jo vairāk viņam būs attīstījušās spējas pret rezistenci, proti, augstākas pretošanās iespējas skarbajiem dzīves noteikumiem. Un pretēji: ja tu cietsirdīgi audzināsi bērnu, viņš būs vājš, izejot pasaulē.
Un NE aizmirsti runāt par jūtām
Kā rāda pētījumi, tā dēvētā emocionālā intelekta attīstībai ir liela nozīme attiecībā pret to, cik veiksmīgi nākotnē bērns spēs tikt galā ar sarežģītām situācijām. Lai attīstītu šo emocionālo intelektu, attiecībās nepieciešams izmantot emociju vārdnīcu.
Biežāk lieto vārdus, kas apraksta tavu un bērna stāvokli, nosauc saviem vārdiem dažādus pārdzīvojumus, afektus un jūtas. Bērna emocijās ir jāieklausās un tās jānosauc: "tu vēlies", "tu esi neapmierināts", "tu dusmojies", "tu raudi", "tu ļoti, ļoti vēlies saldējumu, bet es tev aizliedzu, un tu par to satraucies".
Pastāsti bērnam par viņu pašu, par viņa dvēseles stāvokļiem, par pārdzīvojumu dinamiku. Pārvērt bērna histērijas un manipulācijas sarunā par viņa jūtām. Taču dari to nevis ar satraukumu, bet ar izpratni. Un nevajag vaicāt: "Kāpēc tu neklausi? Mēs taču sarunājām…". Bērns, visticamāk, nezina atbildi uz šiem jautājumiem. Bet tu tikai bloķē emocionālo, pārvēršot sarunu loģiskā līmenī.
Un neaizmirsti savas jūtas "novest" līdz bērnam: "Tu tagad atsakies apģērbties un mani tas sarūgtina", "Man ir ļoti žēl, ka es nevaru ļaut tev ēst desmito saldējumu" (šeit, protams, neliela humora deva).
NE uzspied
"Tu taču pats apsolīji, ka šī ir pēdējā multfilma!" Šis "taču" saucas uzspiešana, un tā ir kaitnieciska. Labāk kaut ko bez nosacījumiem neaizliegt, bet ieviest noteikumus. Tie netiek apspriesti un to dēļ nenotiek tirgošanās.
Bērns saka: "Es negribu iet gulēt". Paej iepretim viņa garastāvoklim: "tev negribas gulēt? Un tu esi satraukts, ka mums pastāv šāds noteikums? Labāk tādu noteikumu nebūtu! Jā, daži noteikumi mēdz būt neciešami… Taču es neko nevaru padarīt, jo, redz, tie ir noteikumi". Šāda saruna atvieglos dzīvi visiem.
"Tu taču zini, ka mašīnītes var saņemt tikai dzimšanas dienā" – tā atkal ir uzspiešana. Ja bērnam kaut kas ir nepieciešams, neiesaisties pārrunās, neapstrīdi viņa teikto, taču nosaki viņam ierobežojumus. Bet pats galvenais, nelasi morāli, vienkārši mēģini viņu saprast: "Tev ļoti vajadzīga mašīnīte. Tu ļoti to vēlies. Tagad man nav tādu iespēju. Taču es to atcerēšos, ka tev to vajag".
Taču neaizmirsti, ka, izņemot noteikumus, bērniem jābūt arī tiesībām. Ja bērns neiegūst to, kas viņam patiešām vajadzīgs, viņš tavus noteikumus pārkāps, strīdēsies, melos un slēpsies. Viņš sāks cienīt tavus noteikumus, ja tu cienīsi viņa motīvus un tiesības.
NE apmaini reālo pasauli pret gadžetiem
Jauno tehnoloģiju īpatnība ir tāda, ka tie sniedz tūlītēju atgriezenisko saikni. Proti, bērns, kurš izaudzis ar gadžetiem, nav pieradis pie tā, ka reakcija uz viņa darbībām var būt nedaudz kavēta, novēlota. Vēl viena īpatnība: fizisku aktivitāšu ierobežojums.
Ar gadžetiem neliela manipulēšana ar rokām – un tie sniedz milzu daudzumu informācijas. Tā rezultātā tie nesniedz iespēju iepazīt fiziskos priekšmetu mijiedarbības likumus.
Vecākiem der saprast reālās dzīves bagātību. Kad tu ierobežo bērna darbošanos ar gadžetiem, aizpildi šo laiku aktivitātēm, kurās bērns iegūs to, ko tehnoloģijas nespēj sniegt.
Fiziskas aktivitātes, reāli notikumi, emocionāla kontaktēšanās ar mammu un tēti – šim ir jāpievērš īpaša uzmanība. Sociālajos tīklos nav nedz smaržu, nedz pieskārienu, nedz intonācijas. Ja dalās emocijām ar bērnu, piedod garšu reālajai pasaulei. Uz to brīdi, kad viņš sāks iet skolā, gadžetu lietošanas limiti viņam jau būs labi zināmi. Un viņš pats vairs negribēs sēdēt ar viedtālruni ilgāk par pusstundu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
