Strupceļš bērna audzināšanā: mamma 'par', tētis – 'pret'  (2)

Psihoterapeite Tatjana Mizinova portālam "Parents" skaidro, kādēļ šādas situācijas ģimenēs ir visai izplatītas un kādai vajadzētu būt pareizajai rīcībai, lai bērna audzināšanas jautājumos neizceltos tik liels kašķis, radot nopietnus un ilgstošus strīdus.

Vispirms - uztver šo situāciju kā pilnīgi dabisku. Mēs, vecāki, kuri viens otru mīl un mīl arī savus bērnus, tomēr esam dažādi cilvēki, un mūsu skatījums dažādos jautājumos var nesakrist ar otra redzējumu. Bez tam arī bērnam ir nepieciešams, lai mamma un tētis viņam sniegtu atšķirīgus skatījumus dažādos jautājumos, kas viņam palīdzēs labāk iepazīt pasauli un attīstīties harmoniski.

Ir virkne situāciju, kurās vecākiem ir svarīgi atbalstīt vienam otru un iestāties par vienotu viedokli. Tas, pirmkārt, attiecas uz noteikumiem, kas skar bērna drošību. Piemēram, ielu jāšķērso, esot vecākiem pie rokas (protams, ņemot vērā bērna vecumu), nedrīkst izskriet uz ceļa braucamās daļas, bet, braucot automašīnā, vienmēr jāsēž tikai autosēdeklītī. Jebkuri mēģinājumi apiet šos noteikumus, lai izbēgtu no bērna asarām, var pārāk dārgi maksāt. Un, ja tētis ir piekāpies bērna lūgumam – pavizināties automašīnas priekšējā sēdeklī "tikai pie mājas", bet mamma atteikusies būt par šīs vaļības aculiecinieci, šis "aizraujošais" plāns ir jāatceļ, neraugoties uz aizvainotā bērna asarām, kurš jau bija paguvis ar tēti noslēgt slepenu vienošanos.

Jā, apstrīdēt vienam otra lēmumu bērna klātbūtnē ir nepieņemami. Taču drošība – šis ir vienīgais gadījums, kad patiešām nedrīkst pārkāpt noteikumus un abiem vecākiem jābūt vienās domās. Par visu pārējo – "kas ir slikti un kas ir labi" – disciplīnu, attieksmi pret tīrību un kārtību, nepieņemamu uzvedību attiecībā pret draugiem, brāļiem un māsām vai mājdzīvniekiem, tāpat vecākiem ir svarīgi vienoties par nepārkāpjamajiem noteikumiem.

Audzinot bērnu, tāpat ir svarīgi būt konsekventiem un rādīt visu vēlamo uzvedību ar savu piemēru.

Vispirms - nekad viens otru nevainojiet bērna klātbūtnē. "Ja tētis ir atļāvis izēst paku ar čipsiem, pa virsu uzdzerot kolu, bet mamma ir kategoriski pret, tad atliek vien samierināties ar tēta pieņemto lēmumu," uzskata psiholoģe, jo kaitējums no neveselīgās pārtikas būs krietni mazāks, salīdzinot ar bērna psiholoģisko slodzi. Jo, redz, ja mamma apstrīd tēta lēmumus, tad tie apriori bērnam ir mazāk autoratīvi. Savu attieksmi pret situāciju partnerim jāpasaka aci pret aci, bet bērnam var pateikt: "Jā, tētis vienu reizi atļāva, bet mēs abi uzskatām, ka vairāk to darīt tomēr nevajadzētu". Vai vēl labāk, ja šie vārdi skanētu no paša "vaininieka" – tēta.

Bet vecākiem ir svarīgi atcerēties: ja viens no viņiem pastāvīgi kaut ko atļauj, ko aizliedzis otrs, bērns var sākt ar to manipulēt, cenšoties nodibināt savienību ar daudz "lokanāko" no vecākiem, lai draudzētos un iestātos pret otru, kuram ir vairāk aizliegumu. "Tētis ir labs, viņš mani mīl un tāpēc atļauj. Bet tu – ļauna" – tā bērns var sākt izmantot situāciju savās interesēs, brīdina psiholoģe.

Bez tam, ja bērni dzīvo haotiskās, pretēju viedokļu un pieņemtu lēmumu situācijās, un mamma ar tēti konfliktē viņu acu priekšā, bērni šo situāciju sāk uzskatīt kā nedrošu un var sākt biežāk slimot, demonstrēt nepaklausību – ar asarām vai, gluži pretēji, - ar noslēgšanos.

Mazulim jau kopš agras bērnības ir jābūt pārliecinātam: vecāki var viņu sodīt un viņi var būt stingri nepaklausības dēļ, tomēr vienlaikus vecāki bērnu vienmēr mīl.

Kad emocijas no visām pusēm noplakušas, ir vērts paņemt bērnu aiz rokas un doties parunāties ar tēti – visiem trim kopā. Un noteikti beigās arī visiem salīgt mieru. Ja šādi dzīves nesaskaņu neizbēgami brīži tiks risināti, atklāti apspriežoties un tas viss notiks mierīgā atmosfērā, tad bērniem nākotnē tas būs lielisks piemērs, lai saprastu, cik svarīgi ir prast sarunāties, vienoties un strādāt kopā, lai atrisinātu strīdīgus jautājumus.

Dažreiz tēva reakcija uz bērnu asarām mēdz būt pārāk cietsirdīga. Šī ir vien no svarīgajām tēmām, kuru mammai, kura vairāk spēj sajust mazuļa vajadzības, ir svarīgi apspriest ar bērna tēvu aci pret aci. Daudziem vīriešiem joprojām ir grūti šķirties no aizspriedumiem: "Ja ļaus visu laiku raudāt, izaugs memmītis". Jā, tēvs bērnam ir simbolisks tēls disciplīnas, standartu un prasību noteicējs. Bet, ja tas tiek demonstrēts kopā ar vēlmi neredzēt bērna asaras, tad tas bērnā ieaudzina vien bailes un personiskās nedrošības sajūtu. No šī melīgā, kariķētā priekšstata par "pārlieko sentimentalitāti", par vīrišķību – cieš gan meitenes, gan zēni.

Pirmo iepazīšanos ar vīriešu pasauli meitene gūst tieši ģimenē, caur tēva prizmu. Un viņai ir svarīgi no tēva saņemt sajūtas, ka viņa ir aizsargāta, ka tēvs viņu mīl, ka viņa sajūt tēva siltumu. Ja tēvs ir bijis audzināts vīriešu subkultūras tradīcijās, kurās "raudošs zēns ir lupata", tad mammai ir svarīgi pacietīgi skaidrot viņam, ka dēlā vēlas ieaudzināt spēju – izrādīt savas jūtas. Tas nav vājums, bet uzticēšanās tuvākajam cilvēkam. Un viņa vēlētos, lai arī vīrs nebaidītos būt tāds, kāds viņš patiesībā ir.

Tu nevari izmainīt sava partnera bērnību, bet tavos spēkos ir radīt ģimenē uzticamības pilnu atmosfēru, kura ļauj "stiprajam tētim" saprast, ka tu viņu mīli tieši tādu, kāds viņš ir. Protams, pieaugušam cilvēkam ir grūti mainīties. Bet, ieklausoties tavos vārdos, viņš var kļūt daudz saprotošāks attiecībās ar bērnu. Redz, mums, vecākiem, bieži gribas realizēt bērnos to, kas mums pašiem bērnībā trūcis.

Savukārt, ja, pēc tavām domām, bērna tēvs ir nepietiekami vīrišķīgs pret bērnu, nav vērts uzņemties šo lomu pašai uz sevi, kultivējot sevī vairāk stingrības. Bērns tādā situācijā iegūs tikai neadekvātas vecāku uzvedības piemēru.

"Mans dēls ir pietiekami miermīlīgs, un bērni smilšu kastē bieži viņam atņem mantiņas," atzīstas kāda mamma. "Es ņemu viņu pie rokas, pieeju klāt "apbižotājam", un mēs cenšamies vienoties spēlēties rindas kārtībā. Es mācu dēlam visu risināt mierīgā ceļā. Bet mūsu tētis ir sašutis, ka dēls atļauj sevi grūstīt un nedod pretim. Dod priekšroku atdot mantu un necīnīties par to. Viņš dēlam māca pastāvēt par savu lietu līdz pēdējam, ieskaitot kulaku lietošanu. Mani šāda pieeja mulsina," psiholoģei stāstījusi dēla mamma.

Pirmie bērnu konflikti bieži izrādās "lakmusa papīrītis", kad parādās mūsu atšķirības. "Neviens no vecākiem nespēj izturēt situācijas, kad mazuli apceļ, bet viņš klusē," uzsver Mizinova. "Jautājumā par stratēģiju, proti, – savu interešu aizstāvēšanu, mēs esam vienoti. Taču taktika var atšķirties. Un nav nekā briesmīga, ka mēs translējam dažādas metodes, lai sasniegtu mērķi. Bērns pieņem abus modeļus, testē tos dažādās situācijās. Jo, redz, turpmākajā dzīvē no viņa prasīs gan daudz stingrāku pretošanos, gan prasmi būt diplomātiskam," saka psiholoģe.

Turklāt viss kļūst sarežģītāk, jo dēls sevi identificē ar tēvu, bet mammu tieši šāds stiprs un gribasspēka pilns vīrietis apmierina. Bērns to redz, taču no mammas saņem citu signālu – nomākt sevī tēva īpašības un attīstīt citas. Kā rīkoties šajā situācijā? Protams, ļaut bērnam būt tādam, kāds viņš ir – pašam, veicinot viņā personīgos talantus un spējas, pat, ja tie absolūti nesakrīt ar tiem, ko esi iztēlojusies savā galvā. Bērns šajā pasaulē nav ieradies, lai realizētu mātes vai tēva vēlmes, kas bieži izrādās tādas, ko pašiem nav izdevies īstenot.

Šeit ir īpaši svarīgi paskaidrot, cik tev ir svarīgi un kā tu novērtē, ka viņš ir tāds, kāds ir. Un cik svarīgi nekad sevi nemainīt, pat, ja "mainīgā pasaule" piespiež "pieplakt", sekojot citu vēlmēm. Ir svarīgi uzsvērt, ka jūs esat tuvi un viens otru mīloši cilvēki, taču tāpēc vien bērnam nav jālīdzinās mammai vai tētim.