Žurnāla redakcija bija saņēmusi vēstuli no kāda bērna vecākiem: "Kāpēc mūsu bērns negrib vakarā palikt mājās viena? Viņam taču ne no kā nav jābaidās. Citiem vecākiem ir labi, viņi var aiziet un justies droši, ka mierīgi gulēs, nevis baiļosies un raudās tā, ka visu māju sacels kājās…"
Šādas un līdzīgas sūdzības dzirdamas no daudziem vecākiem. Vai ir taisnība tiem vecākiem, kuri apgalvo, ka bērnam mājās nav no kā baidīties? Vai tad mēs paši baidāmies tikai no briesmoņiem, neparastām parādībām, plēsīgiem zvēriem un tamlīdzīgām lietām? Kad paliekam vieni nomaļā vietā vai kad vienatnē naktī dodamies cauri mežam, arī mūs dažreiz pārņem nelāga sajūta, kaut gan ir droši zināms, ka mežā nemīt ne vilki, ne laupītāji… Mēs tad bīstamies drīzāk no kaut kā nezināma, nenoteikta, mūsu fantāzijā izveidota un pārspīlēta. Bet bērna fantāzija ir daudzkārt bagātāka, bērns daudz krasāk uztver visu, kas var izraisīt bailes. Nevar apgalvot, ka bērnam mājās nav no kā baidīties – viņš pats ātri un visai viegli savā fantāzijā izveido šo biedēkli.
Vientulība kā bieds
Jāņem vērā arī tas, ka vientulībā ātri rodas nepatīkamas un drūmas noskaņas. Ja esam kopā ar citiem cilvēkiem, kurus labi pazīstam, ar kuriem labi saprotamies, tad jūtamies drošībā. Bet, ja tāds atbalsts zudis, ātri vien uzmācas nedrošības, baiļu, briesmu sajūta, kam fantāzija piešķir pavisam konkrētu veidolu. Vientulībā ir arī mazāk iespaidu – apkārt valda klusums, ir mazāk darbību, mazāk kustību. Krēsla vai tumsa vēl ierobežo arī redzes iespaidus, un tad iztēle var darboties daudz brīvāk nekā dienā. Secinājums? Vientulībā bērnam ir daudz vairāk iemeslu baidīties, nekā pieaugušo sabiedrībā, lai gan nekādi briesmoņi viņu neapdraud.
Un noteikti nevajadzētu apskaust tos vecākus, kuru bērni, palikuši mājās vieni, nebaidās. Nav nemaz tik droši zināms, vai arī viņus reizēm nemāc bailes, un vispār nav labi, ja bērns vakarā paliek mājās viens. Vajadzētu kļūt par nerakstītu likumu, ka vismaz pie pirmsskolas vecuma bērna jāpaliek kādam pieaugušajam, ja vecāki iziet no mājām. Pieaugušais nepieciešamības gadījumā var sniegt bērnam palīdzību, viņa klātbūtne ir arī laba profilakse pret bailēm. Visbiežāk bērns iemācās baidīties, kad nakts vidū pamostas un nevar nevienu sasaukt, nevar atvairīt savas bailes. Viņš jūtas pamests, izmisīgi raud, iedomājas, ka vecāki pazuduši un nespēj vairs iemigt. Viens vienīgs šāds gadījums var izraisīt bērnam miega traucējumus uz ilgu laiku un sagādāt vecākiem daudz rūpju.
Lielākas un mazākas bailes
Kāpēc daži bērni baidās, bet citi ne? Kāpēc daži baidās vairāk, bet citi mazāk? Tas atkarīgs no ļoti daudziem faktoriem, tomēr paši galvenie ir trīs: bērna nervu sistēmas stāvoklis, bērna vecums un audzināšana.
Daži bērni jau no pirmajām dzīves dienām ir ļoti jūtīgi, nedroši, bailīgi. Neierastos apstākļos viņi ātri izbīstas, viegli apmulst. Viņiem daudz vairāk nepieciešams "savējo" – visupirms mātes, arī tēva un pārējo ģimenes locekļu – atbalsts. Kad tā pietrūkst, viņus pārņem bailes. Viņi izturas tā, it kā vecāki būtu zuduši uz visiem laikiem: nepārtraukti raud, izraisa scēnas. To nedrīkst uzskatīt par pārkāpumu. Nevajag šādus bērnus kaunināt, pārmest viņiem drosmes trūkumu, censties ar varu nomākt bailes. Tas situāciju parasti tikai sarežģī, rada bērnā iekšējus konfliktus, vēl vairāk saasina neirotisko stāvokli.
Otrs nozīmīgs faktors ir bērna vecums. Nav noslēpums, ka mazi bērni baidās vairāk nekā lielākie. Pirmsskolas un skolas vecuma bērni šajā ziņā ir izturīgāki nekā mazākie, viņi arī vientulības brīžos spēj atrast izklaidēšanos rotaļās un dažādās nodarbībās, labāk spēj apspiest fantāzijas izraisītos priekšstatus. Taču šis vispārējais princips nav absolūts. Ir daudzi bērni, kuri pirmsskolas vecumā nemaz nav baidījušies, bet tad viņiem pēkšņi uzrodas bailes no vientulības. Ar dažiem bērniem tā notiek 8-9 gadu vecumā, ar citiem – pirmspubertātes periodā. Viņi paši gluži labi zina, ka nav no kā baidīties, un tomēr ar prātu nespēj nomākt nenoteiktu, neskaidru briesmu sajūtu. Un tad gadās, ka bērni, kas līdz šim nemaz nav interesējušies, uz kurieni vakaros dodas vecāki, nu pēkšņi vairs negrib palikt vieni, lūdzas, lai vecāki neaiziet, pat izgudro dažādas viltības, lai tikai nevajadzētu palikt vieniem.
Visbeidzot – daudz ko var sabojāt arī nepareiza audzināšana. Jau tika pieminētas nevēlamās izjūtas, ko pārdzīvo bērns, naktī pēkšņi pamodies un nevarēdams nevienu sasaukt. Taču arī pretēja vecāku rīcība var radīt nevēlamas sekas. Ja vecāki kopš mazām dienām bērnu iemidzina, ilgi sēž pie viņa gultiņas, pēc tam atkal un atkal atgriežas, lai pārliecinātos, vai bērns nav pamodies, tad mazais pierod iemigt un gulēt tikai un vienīgi vecāku klātbūtnē. Vēlāk tas var kļūt par slogu visai ģimenei.
Ko darīt, lai bērns nebaidītos?
Ko tad darīt, lai bērns, viens palicis mājās, tik ļoti nebaidītos? Vispirms jācenšas saprast bērna izjūtas. Gluži nevietā ir izsmiekls vai nostāsti par drošsiržiem un bailuļiem. Vispirms jāpaanalizē bērna izturēšanās. Vai bailes izraisa pārmērīgs jūtīgums? Vai tas ir nepareizas audzināšanas izveidots ieradums? Visai noderīgi ir pakavēties atmiņās, atcerēties sava paša bailes un bažas bērnībā.
Bailes pārvarēt palīdz apziņa, ka tuvumā ir kāds cilvēks. Palīdz arī redzes vai dzirdes iespaidu avots – klusi skanošs radio vai neliela spuldzīte. Atvērtas durvis bērnam rada lielāku drošības sajūtu nekā aizvērtas. Tomēr pats svarīgākais ir radīt mazajā cilvēkā pārliecību, ka viņš var uz mums paļauties. Protams, nekad nedrīkst viņu piekrāpt. Gluži tāpat, kā vecākiem jāzina, uz kurieni dodas viņu bērni, arī bērniem jāzina, kur iet vecāki un kad viņi atgriezīsies. Nedrīkst mānīt bērnu, nomierināt viņu ar kādu tukšu solījumu, ko neizpildām. Tas ne tikai ļoti kaitē patstāvības ieaudzināšanai, bet vispār ir nepedagoģiski.
Pārmērīgi jūtīgiem un bailīgiem bērniem vislabākais audzināšanas paņēmiens ir pakāpeniska norūdīšana. Te jāvadās pēc sporta treniņu principa – slodzei jāpieaug pakāpeniski, tā, lai organisms spētu ar to tikt galā.
- Šajā gadījumā tas nozīmē uzslavēt bērnu jau par cenšanos bailes pārvarēt.
- Jāpiedāvā palīdzība un nav jāskopojas ar uzmundrinājumiem.
- Neko nedod apgalvojumi, ka nav no kā bīties – bērns parasti pats to gluži labi zina. Toties der pateikt, ka mēs labi saprotam, kā tas ir, jo arī paši, bērni būdami, esam baidījušies.
- Bet bailes var pārvarēt – tikai jāvingrinās.
- Un tad pamazām atstājam bērnu arvien uz ilgāku laika sprīdi vienu.
- Nedusmosimies, ja ar baiļu pārvarēšanu uzreiz neveiksies, bet atkāpsimies solīti atpakaļ un uzmanīgi turpināsim "norūdīšanu".
Lielākā daļa bērnu labprāt iesaistās šajā nopietnajā rotaļā un pēc kāda laika pat piemirst, ka no kaut kā baidījušies. Dažiem bērniem tas izdodas ātri, citiem lēnāk. Taču beigu beigās tas izdodas visiem! Jo ir taču pavisam maz tādu pieaugušo, kuri baidās vieni palikt mājās…
Avots: žurnāls "Padomju Latvijas Sieviete" (izd.1974/9).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
