Personīgās izaugsmes treneris nosauc nepiedodamās kļūdas bērnu audzināšanā

Mūsdienu pasaulē ir daudz bīstamību, tā mēs esam pieraduši domāt. Bailes pazaudēt bērnus piespiež mūs ieskaut tos rūpēs. Tomēr pilnīgi izslēgt saprātīgu risku – tas ir slikti. Eiropā veikti pētījumi pierādījuši, ka bērni, kuri bērnībā nav spēlējušies pagalmā, un tēlaini runājot, "neapsit ceļgalus", biežāk cieš no dažādām fobijām, kad izaug.

Bērniem vairākas reizes ir jānokrīt, lai saprastu, ka tas ir normāli. Pusaudžiem ir derīgi pārdzīvot jaunības mīlestību, lai gūtu emocionālo briedumu, bez kuras nav iespējamas ilgstošas attiecības. Ja pieaugušie no bērnu dzīves izslēdz risku, tas topošajos līderos rada pārmērīgu augstprātību un pazeminātu pašvērtību.

Mūsu jaunajai paaudzei nepiemīt daudz dzīves prasmju, kuras bija viņu vienaudžiem pirms 20-30 gadiem, un tas ir tādēļ, ka mūsdienu jauniešu vecāki pārāk ātri steigušies risināt savu bērnu problēmas. Zibenīga palīdzība bērniem ietaupa nepieciešamību pašiem tikt galā ar sarežģītām situācijām un problēmas atrisināt patstāvīgi.

Tāda audzināšana ir tuvredzīga un pretrunā ar līderisma principiem – ir nepieciešams gūt jaunu pieredzi, lai viņi tiktu galā ar dzīves pārbaudījumiem bez palīdzības no malas. Citādi agri vai vēlu jaunieši pierod pie tā, ka viņus glābj: "Ja es kļūdīšos vai nesasniegšu mērķi, tad pieaugušie to izlabos un likvidēs sekas". Lai gan realitātē pasaule ir būvēta pavisam citādi, un tavi bērni izrādīsies nepiemēroti pieaugušo dzīvei.

Paskaties uz mūsdienu sporta pulciņiem. Tajos taču visi ir uzvarētāji. Princips "katrs iegūst balvu" palīdz ikvienam bērnam sajusties īpašam, taču pētījumi rāda, ka šis princips rada neparedzamas sekas. Pēc kāda laika bērni ievēro, ka mamma un tētis ir vienīgie, kuri viņu uzskata par satriecošu, tādēļ sāk šaubīties par vecāku objektivitāti.

Ja bērni viegli iegūst apbalvojumu, bet uz viņu slikto uzvedību vecāki piever acis, tad ar laiku šādi bērni iemācās blēdīties, pārspīlēt un melot, lai izbēgtu no sarežģītās realitātes. Tas ir tādēļ, ka viņi nav pieraduši saskarties ar kādiem sarežģījumiem.

Nav nepieciešams, lai bērns tevi apbrīnotu katru minūti. Taviem bērniem nākas pārdzīvot daudz nepatikšanu, taču viņiem var traucēt izlutināšana. Tādēļ saki viņiem "nē" vai "ne tagad", lai viņi cīnītos par to, ko vēlas panākt. Kad ģimenē ir vairāk bērnu, parasti vecāki uzskata, ka nav taisnīgi apbalvot tikai vienu atvasi, bet pārējos atstāt bez slavinājumiem.

Ar šādām darbībām mēs palaižam garām bērniem parādīt, ka panākumi ir atkarīgi no mūsu personīgi ieguldītā darba un labās rīcības. Un divreiz padomā, pirms bērnu apbalvot ar braucieniem uz tirdzniecības centriem. Attiecības, kas pamatā balstītas uz materiālo lietu stimulēšanu, bērnā nogalina iekšējo motivāciju pašaizliedzīgo mīlestību.

Pieaugušiem ir jāļauj pusaudžiem izplest spārnus un uzsist savus punus. Vienlaikus tas nenozīmē, ka vecāki nevar palīdzēt bērniem sacensties nezināmos ūdeņos. Padalies ar kļūdām, kuras tu pats pieļāvi tajā vecumā, lai palīdzētu izvēlēties pareizo ceļu (izvairies no negatīvas pieredzes stāstiem par alkoholu, cigaretēm un narkotikām).

Turklāt bērniem jābūt gataviem sastapties ar nepatikšanām un prast atbildēt par sekām ar saviem atrisinājumiem. Pastāsti viņiem, ko tu juti, kad saskāries ar līdzīgiem apstākļiem, ar ko konsultējies par vēlamo rīcību, kādu mācībstundu no tā guvi. Mums ir jāspēj ne tikai ietekmēt savus bērnus, bet ietekmēt ar vislabāko piemēru.

Nereti bērna piesardzība tiek uzskatīta kā gatavība reālajai dzīvei. Taču tā tas nav. Piemēram, daži pazīstami sportisti vai aktieri, kuriem piemīt dabas dots talants, tomēr nonāk dažādās nepatīkamās situācijās.

Ja bērns ir apdāvināts kādā vienā jomā, nedomā, ka talants ies līdzi arī pārējām dzīves daļām. Atbildībai nav "burvju vecuma" un nepastāv universālu rekomendāciju, kad bērnu var palaist brīvībā, taču pastāv viens labs noteikums – vērot vienāda vecuma citus bērnus. Ja tava bērna vienaudži ir daudz patstāvīgāki, tad, visticamāk, tev ir vērts savējam ļaut lielāku brīvību.

Mūsu, kā vecāku, uzdevums ir uzmodelēt savu bērnu dzīvi, palīdzēt viņiem iegūt dzīvei nepieciešamās prasmes, izaugt par cilvēkiem, kuri ir atbildīgi par saviem vārdiem un darbiem. Mēs esam līderi savās mājās, tāpēc mums ir jāpieturas pie patiesības attiecības, bet saldie meli agri vai vēlu nāks gaismā un pamazām sagraus jaunā cilvēka raksturu.

Seko sev līdzi katru minūti, kāda ir tava morālā izvēle, jo tevi, savukārt, novēro citi cilvēki, īpaši tavi bērni. Piemēram, ja tu nepārkāp noteikumus, tad arī tavi bērni zinās, ka tas ir nepieņemami. Parādi bērniem, ko nozīmē ar prieku palīdzēt sabiedriskajām organizācijām. Nespļauj akā, no kuras dzer, un bērni darīs tieši to pašu.