Stīvens Koens (Steven Cohen) ir pediatrs ar 25 gadu pieredzi, viņš ar sievu Aleksandru ASV vada Koenu Bērnu medicīnas centru (Steven and Alexandra Cohen Children's Medical Center). Piedāvājam Koena dzīves gudrības vecākiem, kas, iespējams, palīdzēs pavisam citādi paraudzīties uz kopējo bērnu veselības ainu. Viņš vēsta, ka pēc 25 gadu ilgas darba pieredzes pediatrijā un tiekoties ar tūkstošiem bērnu, Koenam ir izdevies pamanīt problēmas, ko arvien no jauna pieļauj vecāki. Balstoties uz saviem novērojumiem, Koens guvis mācībstundu, un dažas no dzīves gudrībām vēlas nodot vecākiem. Tās sniedz "Econet".
Bērna augšana un attīstība nav sacensība
Mūsdienās daudzi vecāki vēlas, lai viņu bērni izaugtu iespējami ātrāk. Taču, dzīvojot mūsdienu postindustriālajā pasaulē, kas apsēsta ar ātrumu un efektivitāti, mēs sākam piemirst, ka dzīve daudzējādā ziņā līdzinās nogatavojušiem augļiem. Lai auglis būtu sulīgs, maigs un visādā ziņā lielisks, kokam, uz kura tas aug, jābūt spēcīgam, ar dziļām saknēm un bagātam ar vērtīgām vielām. Tādēļ centies vairāk uzmanības pievērst augsnei, kas baro tava bērna dzīvi: ej ar viņu pastaigāties, kopā pusdienojiet, spēlējies ar viņu… Bet, ja viņš ir jau pietiekami liels, pastāsti par to, kāda bija tava bērnība.
Ģimenes tradīcijas, kā nekas cits uz pasaules, veicina laimīgu un veselīgu dzīvi
Jā, to radīšana tev prasīs daudz laika un neatlaidības. Taču rezultāts būs tā vērts. Ģimenes tradīcijas bieži kļūst teju svētas, un tas ir pareizi, jo tieši tās stiprina ģimeniskās saites – mīlestību un pieķeršanos pret sev tuvajiem cilvēkiem. Un tās ar bērnu būs kopā visu turpmāko dzīvi, pasargājot viņu no daudzām grūtībām.
Mūsu dzīve rit pa spirāli
Katram bērnam ir savs dzīves ritms – viens ir ļoti ātrs un skaļš, cits lēns un kluss. Un tieši tāpat kā katrs pavasaris atnes mums jaunu apziņu par dzīves vērtībām, katrs dzīves etaps bērnam sniedz jaunus atklājumus un brīnumus. Jo, redz, apgūt kaut ko jaunu – tas nav tikai jaunas informācijas uzkrāšanas process. Tas ir pārdomu process, mūsu zināšanu pārvēršana par kaut ko jaunu, un pie reizes arī, lai paskatītos uz kaut ko ar "svaigu skatu". Tieši tādēļ dažiem bērniem dažreiz nepieciešams paiet solīti atpakaļ, lai spertu milzu lēcienu uz priekšu.
Mūsu dzīve rit pa spirāli un tas, pirmkārt, nozīmē to, ka mums ir vairāk par vienu iespēju kaut ko iemācīties. Ar katru jaunu dzīves posmu mēs saskaramies ar tām pašām mācībām jaunos apstākļos – atkal un atkal. Tādēļ esi saudzīgs pret saviem bērniem, neuzstāj uz to, lai viņi neapšaubāmi visu darītu pareizi ar pirmo reizi.
Slavināšana nav tas pats, kas visatļautība
Mēs audzinām bērnus, nevis mazos prinčus un princeses. Prinčiem vispār ir grūti dzīvot mūsdienu pasaulē. Neseni pētījumi liecina, ka visatļautība ne tikai tavam bērnam neko labu nedod, bet arī samazina viņa pašapziņu, kā arī traucē viņu motivācijai un tieksmei gūt panākumus.
Paslavēt bērnus – tas nozīmē papildināt viņa spēkus un vēlmi kaut ko izdarīt patstāvīgi, bet nevis visu darīt viņu vietā. Atbalsti viņus, paverot ceļu bērnu attīstībai, taču negrūžot pa ne vienu no tiem. Patiesa, beznosacījuma mīlestība – ir tieši tas, kas sniedz bērnam vēlmi riskēt, eksperimentēt un pat kļūdīties, zinot, ka tu nenovelsi vainu uz viņu. Reizēm paslavēt bērnu – nozīmē nedaudz paiet maliņā, esot vienmēr gatavam pasnieg palīdzīgu roku, bet ticot, ka viņš pats tiks galā.
Slavēšana var novest pie kaut kā ievērojama, un bieži tas arī notiek. Taču visatļautība, tieši pretēji, sagrauj bērnā personīgā svarīguma jūtas, vienlaikus traucējot viņa izlēmībai un vēlmei pārvarēt šķēršļus gadījumos, kad viņš uzreiz neiegūst kāroto. Visatļautība var novest pie sīkumainības domās un uzvedībā, brīdina ārsts.
Tavs labākais skolotājs ceļā uz izaugsmi – paša bērns
Agrīnā bērnībā mūsu bērni seko katrai mūsu kustībai. Cenšoties saprast šo neprātīgo un nezināmo pasauli, viņi mūs izpēta, un arī mūsu trūkumus – bet pēc tam ar tiem spēlējas, kā to prot darīt tikai mazi bērni. Un, kad bērns kārtējo reizi tevi noved līdz baltkvēlei, atceries – iemesli tava bērna dusmām slēpjas nevis viņa, bet tavā dvēselē. Tādēļ centies nomierināties, padomāt un saprast, ko bērns tev cenšas iemācīt. Viens no veiksmīgu vecāku noslēpumiem – mīlestības vārdā pret bērnu mainīties arī pašiem. Un, kad tu centies saprast, uz kādām dvēseles pogām bērns spēlē, tādā veidā arī apzināti vēlies padarīt labāku gan savu, gan bērna dzīvi.
Simptoms – mūsu ķermeņa veids, kā mums pateikt, ka nepieciešams kaut ko mainīt
Labs ārsts, saskaroties ar simptomiem, nesteidz to apspiest – tā vietā viņš prasa, ko tas nozīmē. Mūsu ķermenis ir pietiekami gudrs un daudz ko mums spēj pateikt priekšā, ja vien neesam kādas farmācijas kompānijas uzpirkti, kuras mēģina iegalvot, ka simptomi ir kaut kas slikts, kas gaida to likvidēšanu. Ārsts Koens atzīstas, ka arī viņš, studējot medicīnu, saskāries ar to, ka ārstiem esot jāzina, kā atbrīvoties no simptomiem, it kā problēma būtu tajos. Tomēr dakteris vērš uzmanību, ka "mēs neuzticamies mūsu ķermeņa saprātam. Mēs pārāk daudz par visu domājam, un baidāmies just savu ķermeni."
"Taču bērni mani iemācīja, ka viens simptoms, piemēram, drudzis – patiesībā nav problēma. Tas, kas to izsauc, iespējams, ir problēma, bet varbūt arī nē, bet pats drudzis – tas ir tikai veids, kā ķermenis mums pasaka, ka tas mēģina tikt galā ar notiekošo," uzsver Koens.
Piemēram, bērnam ir drudzis. Kādi vēl viņam ir simptomi? Ja viņam joprojām gribās skriet un spēlēties, kā censties drudzi mazināt? Galu galā tas vien nozīmē, ka viņa ķermenis vēlas saņemt papildu siltumu, lai mobilizētu imūnsistēmu. Tad palīdzi viņam – sniedz bērnam vairāk siltuma, taču nekādā gadījumā aukstu šķidrumu, lai izvairītos no atūdeņošanās, un barības vielām bagātāku pārtiku, lai "piemestu vairāk malkas ķermeņa ugunskuram".
Esi gatavs
"Tagad es ierastās medicīnas vietā vairāk praktizēju tā dēvēto "medicīnisko gatavību". Es neuzskatu, ka saslimušais ir pie kaut kā vainīgs. Būt veselam – nenozīmē nekad neslimot. Dzīve – tā ir bezgalīga kritienu un lidojumu sērija, īpaši – bērnu dzīve. Un, lai bērna imūnsistēma patiešām kļūtu stipra, tai jāiemācās gan to, kā slimot, gan to, kā atveseļoties. Pārāk sargājot bērnu no slimībām, mēs liedzam iespēju iemācīties atveseļoties," norāda ārsts.
Tā vietā, lai dzīvotu nemitīgās bailēs par slimībām, esi gatavs palīdzēt atveseļoties, nodrošinot bērnu ar labu ēdināšanu, probiotiķiem, pietiekamu atpūtu un slodzi. Un pats galvenais – tā vietā, lai skumtu, kad tavs bērns ir saslimis, priecājies, kad viņš ir izveseļojies.
Veseļošanās prasa laiku
Mēs esam pieraduši pie ātriem ārstēšanās rezultātiem, jo mums nav laika slimošanai. "Kad es studēju medicīnu, man likās, ka mani gatavo par ugunsdzēsēju baltā halātā, kas būtu apmācīts iespējami ātrāk nodzēst slimību uguni," atminas Koens.
Jā, dažas slimības var salīdzināt ar ugunsgrēku, un, lai tos nodzēstu, ir nepieciešamas spēcīgas un iedarbīgas zāles, taču lielākā daļa bērnu veselības problēmu uz šiem gadījumiem neattiecas.
Jā, nepieciešamība doties no darba uz māju tikai tāpēc, ka tavu bērnu no skolas iesnu dēļ aizsūtīja mājās, piedod stresu mūsu dzīvē. Tomēr tieši bērni mūs ir iemācījuši, ka ārstēšanās, tāpat kā arī mūsu dzīvē, ir noteiktas stadijas, kuras nav vērts pārlēkt.
Ja mēs neļaujam ķermenim pašam atjaunoties pēc slimības, mēs tam liedzam iespēju iemācīties to, kas nepieciešams, lai veidotu stipru veselību. Bet, ja mēs organismam ļaujam atgūties pēc slimošanas, slimība tam kļūst ne tikai par to, kas jāpārcieš, bet ir vienmēr atklāta. Un tas mums palīdz saprast, ka veselība un slimība – ir tikai divas vienas medaļas puses.
Prasme dzīvot – tā ir prasme ļaut aiziet
Ar katru mūsu dzīves mirkli tajā ienāk kas jauns un aiziet kaut kas vecs. Iemācies ļaut aiziet. Labas lietas, kās pārdzīvojušas savu derīgumu un skaistumu, kļūst par kaut ko citu. Tieši tāpat kā pavasaris pāriet vasarā, bet vasara – rudenī, katra tava bērna attīstības stadija nomainās uz kaut ko jaunu, bet vecā aiziet uz neatgriešanos. No rāpošanas viņš pāriet uz staigāšanu. No čalošanas savā valodiņā – uz sarunu. Bērnība nomainās ar pusaudžu periodu. Ieelpojot tu nevarēsi neizelpot. Un viss, kas apēdams, arī agri vai vēlu pamet mūsu organismu.
Katru sezonu, katru stadiju, katru vismazāko mūsu dzīves daļiņu mēs mācāmies prast palaist vaļā. Tas mums ļauj izvairīties no tā, kas mums nav nepieciešams, lai atbrīvotu vietu mūsu dzīvē jaunai informācijai un iespaidiem. Jā, palaist vaļā – tas nav tik viegli, tieši tāpēc katrs bērns dara to pa savam. Dabai patīk dažādība, un tavs bērns ir unikāls. Novērtē to.
Iespējams, viens no visnegaidītākajiem un svarīgākajiem veidiem, kā bērni pieaugušos māca palaist vaļā visu lieko – viņu spēles. Jo, redz, jebkura rotaļa – vispirms ir "palaišana vaļā". Spēle mūs atbrīvo un palīdz mums pašiem pret sevi attiekties ne tik nopietni, tā Koens.
Uzticies sev. Tu savu bērnu pazīsti labāk, nekā jebkurš cits
"Pats svarīgākais, ko es varu iemācīt jaunajiem vecākiem – prasmi uzticēties pašiem sev. Nepastāv neviena tik neredzēta un vērtīgāka brīnuma par jaunas dzīvības nākšanu pasaulē. Mums šķiet, ka mēs zinām par to visu, kas nepieciešams – bet vienlaikus jūtamies tā, it kā neko nezinātu. Bet bērni man ir iemācījuši, ka šis stāvoklis, kurā mēs vienlaikus zinām un nezinām, ir nekas – tā ir lieliska iespēja attīstīt pašiem savu intuīcijas spēku," uzsver pediatrs Koens.
Labi vecāki sāk ar to, ka atver bērnam savu sirdi un ieklausās viņa dzīvē bez bailēm vai panikas. Pētījumi ir apliecinājuši, ka noteiktos apstākļos, kad parādījušās kādas problēmas, mātes instinkts var būt daudz spēcīgāks par laboratoriskiem izmeklējumiem. Diemžēl mūsu līdzšinējā dzīve ir tik pārpilna biedējošas informācijas, ka tā traucē mums izmantot savu intuīciju. Padomā kaut vai par ārstiem, kuri uzvedas tā, it kā zinātu vairāk par tavu bērnu, nekā tu.
Uzklausi savu bērnu. Skaties viņam acīs. Pamēģini sajust, kā tas ir – atrasties pie pilnas apziņas šajā pasaulē, vēl nezinot valodu, neprotot izlasīt visas tās biedējošās ziņas, neprotot vēl apzināties, kas ir labs, kas slikts. Mazuļiem nav ienaidnieku. Viņiem piemīt tas, ko dzen budismā sauc par "iesācēja prātu".
Pacenties savu problēmu ieraudzīt kā kopumu
"Man ir nācies redzēt tūkstošiem bērnu, kas mazpamazām kļūst pieauguši, un es sapratu, ka tas, kas četrus mēnešus vecam zīdainim vai 14 gadus vecam pusaudzim šķiet kaut kas vairāk par dzīvi, patiesībā ir vien daži negludumi dzīves ceļā. Tieši bērni mani ir iemācījuši skatīties uz dzīvi kopumā, nevis kā uz mazu tās atgriezumu, kas mūs satrauc tieši tagad,' atklāj Koens.
"Un tici, atliek vien mums paiet nedaudz atpakaļ un uzmest vērtējošu skatu mūsu dzīvei, kā mēs saprotam, ka tā dzīves gudrība, ko esam tik ilgi meklējuši, visu laiku jau ir bijusi mums līdzās," šāda atzina radusies ārstam ilgajā darba pieredzē, strādājot ar bērniem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
