"Rakstu, vēlēdamās izstāstīt savu problēmu. Man ir divi dēli, jaunākajam ir 13 gadi. Par attiecībām ar viņu gribu arī pastāstīt un lūgt padomu. Raizējos, ka manam jaunākajam dēlam ir diezgan maz savu interešu.
Mājas uzdevumu un pienākumu ir maz, un liela daļa brīvā laika paiet pie datora un televizora. Cenšos šo laiku ierobežot. Esmu noteikusi, ka datorspēlēm ir viena stunda un pāris stundas pie televizora. Bet šie noteikumi darbojas tikai tad, kad esmu klāt. No vienas puses man ir nepatīkami aizrādīt un kontrolēt, no otras puses nevaru samierināties, ka dzīve paiet pie datora un TV. Liekas, ka visu laiku ir jākontrolē un no otras puses nevaru to nedarīt, jo tas, ko redzu mani uztrauc.
Iepriekšējos gados dēls gāja uz sporta nodarbībām skolā. Viņam patiktu trenēties futbolā, bet treniņu laikus nevar savienot ar skolu. Rudenī dēls pamēģināja, bet atteicās, jo skolas dēļ allaž kavēja treniņu sākumu. Esmu ieminējusies arī par citiem sporta veidiem, uz kuriem viņam ir acīmredzams ķēriens, bet liekas, ka man gribas vairāk nekā viņam. Tas attiecas arī uz citām lietām. Bieži vien vakaros un brīvdienās domāju – vajadzētu kopā padarīt to, uzspēlēt to, aizbraukt tur. Citreiz tā arī darām, bet bieži vien tās paliek tikai vēlmes. Man arī šķiet, ka kopīgas spēles vairāk gribas man, nekā viņam.
Vēlētos atbrīvoties no sajūtas, ka ir jākontrolē, bet it kā pietrūkst apstiprinājuma, ka viss ir daudz maz kārtībā. Kā apgrūtinājumu izjūtu arī prasību uzturēšanu (laiks televizoram, datoram, mācības vispirms). Atceros, kad es biju septītajā klasē, par saviem pienākumiem zināju pati.
Mans vīrs krietni mazāk raizējas par dēla interesēm un attīstību. Arī TV lietas un dators viņu neuztrauc. Katrā ziņā viņš neapgrūtina sevi ar prasību uzturēšanu. Toties reizi nedēļā kopā ar dēlu iet uz sporta zāli un ved dēlu uz kalnu braukt ar dēli, kaut pats ar to nenodarbojas. Es laiku pa laikam eju kopā ar dēlu uz kino vai teātri. Gribētos to darīt regulārāk, kaut reizi divās nedēļās.
Pašlaik ir sajūta, ka pārāk kontrolēju visu, kas notiek ģimenē un ar bērniem, bet neprotu to mainīt. Man ir sajūta, ka nevaru savā ģimenē izveidot sistēmu vai kārtību, kas mani apmierinātu. Ko darīt?"
Atbild psihoterapeits Dr. Andris Veselovskis:
"Pašlaik man ir sajūta, ka pārāk kontrolēju visu..." Lai jūs sajustos labi savā ģimenē, būtu svarīgi saprast, kas jūsos notiek tad, kad situāciju nekontrolējat. Rodas iespaids, ka ļoti satraucaties. Būtu jāizpēta, vai satraukumu rada tas, ka dēlam slikti klājas, vai tā ir jūsu iekšēja trauksme, kura rodas tad, kad dēls nedara jums vēlamus darbus.
Par to, ka pusaudzim ir emocionālas dabas problēmas, varētu liecināt sekojošas pazīmes:
- Pusaudzis negrib mācīties. Sekmes skolā krītas.
- Viņš kļūst drūms, noslēgts, zaudē interesi par apkārt notiekošo.
- Pusaudzis jūtas neglīts, stulbs, nevienam nevajadzīgs.
- Zūd emocionāls kontakts ar vecākiem. Nav iespējams parunāties "no sirds".
- Pievienojas sekundāras problēmas - smēķēšana, alkohols, pārmērīga aizraušanās ar datorspēlēm, destruktīva uzvedība barā.
Konkrētajā gadījumā nav skaidru datu par to, ka jūsu dēlam būtu kāda no iepriekš minētajām pazīmēm. Interesanti, kas notiktu, ja jūs nekontrolētu viņu. Varbūt viņš paspēlētu datorspēles un tad izmācītos. Vai arī viņš tikai spēlētu spēles, un sekmes skolā kristos. Trūkst informācijas, lai varētu izdarīt kādus tālākus secinājumus.
Par to, ka satraukuma cēlonis ir jūsu pašas emocionālās problēmas, varētu liecināt sekojošas pazīmes (ja tādas ir):
- Jūs nejūtaties pietiekami laba mamma.
- Jūs uztraucaties, ko teiks apkārtējie par jūsu dēlu un jums.
- Jūs uztraucaties, ja kaut kas nenotiek, kā esat gribējusi vai kā jūs būtu darījusi, kaut gan nekas briesmīgs nav noticis.
- Jūs nespējat vienoties ar vīru par vienotu taktiku audzināšanā.
- Jūs slikti jūtaties, ja dēls protestē, izsaka neapmierinātību.
- Lasot jūsu rakstīto, rodas sajūta, ka nejūtaties apmierināta ar to, kā pati tiekat galā ar radušos situāciju. Rodas priekšstats, ka, iespējams, nespējat ar vīru izrunāties par savām bažām un kopīgi domāt, kā dzīvot tālāk.
Ir ļoti svarīgi, lai visi ģimenē varētu dalīties ar savām bažām un domām, kā arī spētu uzklausīt un iejusties "otra ādā". Parasti ģimenes locekļi var viens no otra daudz mācīties. Ir nepieciešams runāties savā starpā, lai rastos kopības un drošības sajūta ģimenē.
Lai varētu izprast pusaudzi, svarīgi zināt pusaudžu vecuma īpatnības, kuras piemīt normālam veselam pusaudzim.
Pusaudžu domāšana un pasaules uztvere atšķiras no pieauguša cilvēka domāšanas. Pusaudžu intereses un aizraušanās parasti nav noturīgas, tās var mainīties ļoti strauji. Pusaudži var demonstrēt neatkarību, kaut gan vecāki viņiem ir ļoti nepieciešami. Vecāki var tikt noniecināti un kritizēti - no tā nav jābaidās. Pusaudzim var būt ļoti svarīgi izteikt savu pretējo viedokli, un ir nepieciešams, lai šo pretējo viedokli vecāki spētu pieņemt.
Pusaudzis vairāk domā par savām interesēm. Nav normāli, ka pusaudzis rūpējas par vecākiem. Normāli, ka vecāki rūpējas par pusaudzi. Vecāku klātbūtne pusaudzim ir ļoti nepieciešama. Ir nepieciešams būt kopā noteiktu laiku. Izrunāt to, kas notiek skolā, attiecībās ar draugiem. Īpaši svarīgi izrunāt to, kas notiek ģimenē. Vecākiem ir jāuzstāda pietiekami stingras prasības un jāseko, lai šīs prasības tiktu ievērotas.
Vienlaicīgi jāsniedz pusaudzim pietiekama brīvība, lai viņš var realizēt sevi atbilstoši savām spējām. Mājās nedrīkst valdīt ne diktatūra, ne anarhija. Veidojot kārtību ģimenē, būtu jāievēro visu intereses. Tas nozīmē, ka jāmeklē kompromisi, jo katra ģimenes locekļa intereses ir atšķirīgas. Lai pusaudzis izaugtu laimīgs, viņam jājūtas augsti novērtētam un mīlētam no vecāku puses. Lai vecāki mīlētu savus bērnus, protams, vispirms ir jāmīl sevi, jāsaprot sevi."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
