Kāpēc ir svarīgi ļaut dēlam 'elpot' un nepadarīt viņu par memmīti  (1)

Vīrietis nekā nereaģēja un turpināja skatīties logā. Viņa acīs nebija vēlmes saņemt palīdzību un vispār – iesaistīties dialogā, tā "Econet" rakstu par to, kā pieņemt dēla pieaugšanu, sāk psiholoģe Svetlana Ripka.

"Tādēļ mans jautājums bija adresēts sievietei: "Varbūt palīdzība nepieciešams jums? Varbūt jūs nezināt, kā uzvesties attiecībā pret dēlu?"" turpina stāstīt psiholoģe.

Uz šādu jautājumu psiholoģe saņēmusi atbildi: "Jūs ko? Viņam taču ir problēmas. Es savu dzīvi viņam esmu veltījusi, bet viņš – nepateicīgais, negrib dzīvot."

Psiholoģe stāsta, ka šis ir reāls gadījums no viņas prakses. Māte ir rūpējusies par dēlu 25 gadus, visu darījusi viņa dēļ un viņa vietā. Un viņai ir grūti saprast, ka māte tādā veidā tikai traucējusi dēla patstāvīgajai dzīvei. Saprast, ka viņa ir liegusi viņam gribēt un izvēlēties. Pat vēlmi vērsties pie psihologa viņa ir pievākusi, un arī izvēli starp dzīvi un nāvi māte cenšas kontrolēt.

Ar vecumu šāda dēla aprūpe beidzot māti sāk satraukt, un viņa ved viņu pie psihologa un saka: "Izdariet ar viņu kaut ko." Taču viņa nekad neatzīs, ka tieši sava egoisma dēļ fiziski veselais dēls kļuvis faktiski par bezpalīdzīgu un nespējīgu pašam rīkoties, un dzīvot patstāvīgu dzīvi.

Kā norāda psiholoģe, raksts būs par tēmu – bērnu un vecāku attiecības. Tādu bērnu, kuri ar vienu kāju jau ir pieaugušo dzīvē, taču otru kāju nolikt cieti pie zemes, viņi vēl nav spējuši. Bērnu, kuriem ir 13, 14, 15 un vecāki… Bērnu, kuriem ir jau 25, 30 un pat 40.

Bet viņš? Ko viņš – viņš neko! Viņš ir kā amēba, velkas līdzi mammai pa uzņemšanas komisijām, skatoties telefonā videoklipus, mamma taču visu atļauj, pašam uzņemties atbildību nav nepieciešams. Staigā bez motivācijas pa nodarbībām. Pabeidzis mācības, nespēj atrast darbu.
Un mammai par to visu ir atbilde: "Tagad jau tādi laiki – darbu specialitātē nevar atrast". Un šeit mammai rodas ideja: "Vai nevajag iestāties citā universitātē, citā specialitātē?"

Māte izvēlas aktuālu, vispāratzītu skolu un atkal sāk meklēt naudu, strādā dēliņa labā un… Pēc pāris gadiem atnāk ar dēlu pie psihologa ar vārdiem: "Izdariet ar viņu kaut ko". Bet atnāk vajadzēja pirms 15 gadiem, norāda psiholoģe.

Tā sanācis, ka daudzās ģimenēs mūsdienās ar bērnu audzināšanu nodarbojas mātes. Tādēļ šis raksts ir adresēts mammām, kurām ir jau gana pieauguši dēli, uzsver Ripka.

Ģimenē dzīves cikla dinamika tiek izdalīta atsevišķā periodā, kad bērns piedzīvo pubertātes vecumu. Tas, iespējams, ir pats grūtākais laiks vecākiem un arī ģimenei kopumā. Šajā laikā bērnam sākas iekšēja psiholoģiskā atdalīšanās no ģimenes, parādās neatkarība savā pašvērtējumā un to, kā bērnu vērtē vecāki, saasinās visi slēptie un atklātie konflikti starp visiem ģimenes locekļiem.

Šīs stadijas uzdevumi:

"Atkārtojos, ka ir skaidri jāapzinās – tās formas un uzvedības stils, kas tika izmantots attiecībās ar maziem bērniem, ir nepieļaujams saskarsmē ar bērniem, kuri jau ir pusaudža vecumā vai vēl vecāki. Nosakot dēlam kādas prasības un sapņojot par viņa laimīgo nākotni, ir nepieciešams paskatīties uz sevi un saprast, vai ģimenē ir radīti apstākļi, kuros dēls var izaugt par tādu vīrieti, kādu ir uzzīmējusi tava fantāzija," mudina psiholoģe.

Transformēt mātišķās rūpes. Lai to paveiktu, tev ir jābūt gatavai mainīt sev ierasti attiecību formu. Rūpes tev ierastā veidā – tu zini, kas viņam nepieciešams un rūpējies par viņa vajadzībām jau uz priekšu – tagad tas viss var tikai kaitēt. Dēlam ir jāuzdod jautājums: "Kā tu domā? Ko tu vēlies? Kāpēc tu izvēlējies šo? Kādi ir tavi plāni tuvākajam gadam, diviem, pieciem? Tādiem jautājumiem jākļūst par normu attiecībās starp vecākiem un bērnu jau no bērndārznieka vecuma. Tomēr – labāk vēlāk, nekā nekad. Uzdod jautājumus, vaicā, kas viņam patīk un ko vēlas viņš. Ņem vērā viņa stāvokli un centienus it visā. Tās arī ir rūpes, taču tās sniedz iespēju patstāvīga bērna attīstībai. Negrib viņš brokastot – lai neēd. Lai staigā badā. Tici, tiklīdz tu pārstāsi pierunāt, viņš pirms tevis atskries uz virtuvi.

Noteikt robežas materiālai nodrošināšanai. Protams, ka vecākiem ir jānodrošina savi bērni ar apģērbu, ēdienu, pajumti, rotaļlietām utt. Taču reti kurš aizdomājas – līdz kādam vecumam. Ir nepieciešams noteikt, ka ar katru gadu pēc 18 gadu vecuma vecāku finansiālais atbalsts tiks samazināts. Dēlam ir jāzina, ka viņam neizdosies "sēdēt uz vecāku kakla" visu laiku. Jau no 13-14 gadu vecuma var mēģināt nodrošināt iespēju dēlam nopelnīt savu naudu, kaut vai tikai kabatas naudu. Lai ierobežotu materiālo nodrošinājumu, lai tas nenokristu kā akmens no skaidrām debesīm 18-20 gadu vecumā, par to ir jārunā jau tad, kad dēls ir vien pusaudzis. Bet, ja tu esi nolēmusi visu dzīvi viņu barot un apģērbt, pirkt telefonus un datorus, kāpēc gan iespringt un mācīties, tad nebrīnies par viņa pasivitāti un nevēlēšanos patstāvīgi attīstīties.

Nodarboties ar dēla audzināšanu finanšu izglītībā. Vīrietis ir galvenais pelnītājs. Katra sieviete sapņo sev blakus redzēt uzticamu un nopelnīts spējīgu vīrieti. Tavs dēls drīz izaugs. Kāds vīrietis viņš būs? No viņa spējām nopelnīt kaut kādā mērā būs atkarīga arī tava nākotne – burvīgās vecumdienas.

Pārvari savas bailes no viņa nekā nedarīšanas. Vecākiem ir jāsaprot: "Pat nedarot neko, mēs kaut ko darām". Un vienmēr – pat aiz nekā nedarīšanas – sekos rezultāts. Un cilvēks noteikti ir atbildīgs par šo nekā nedarīšanas rezultātu. Ja tavs bērns nerūpējas par savu nākotni – tā ir viņa izvēle un viņa nākotne. Neapgūstot vielu šodien, viņš nopelnīto atzīmi iegūs rīt. Neiestājoties šogad augstskolā, viņš sāks strādāt, mācīsies mazāk prestižā skolā un varēs sava slinkuma augļus baudīt pilnā krāšņumā. Dzīve nebeidzas, ja viņš noslinkos un neizpildīs mājasdarbus, taču rezultāts neliks sevi gaidīt. Viņa dzīves kvalitāte būs atkarīga tikai no viņa paša. Sniedz viņam iespēju nokļūt brīvībā jau tagad, kļūdīties un piecelties. Atbalsti viņu, kad viņš uzkāps pats uz sava grābekļa. Lai viņš piedzīvo rūgtu pieredzi un izvēlas lietu, kas viņam nesīs prieku. Katram ir tiesības kļūdīties, bet liedzot dēlam šo iespēju, tu vienlaikus liedz arī gūt dzīves pieredzi. Nebaidies viņa vietā. Pārvari savas bailes. Bet jaunatne ir bezbailīga. Piecelsies, noskurināsies un dosies tālāk iekarot savas virsotnes.

Bruņojies ar savām personīgajām robežām. Tu esi tikai mamma. Mīloša un gādīga, tomēr – tikai mamma. Tu nevari nodzīvot dzīvi dēla vietā, tu nevarēsi visu laiku spilvenu palikt apakšā, lai mīkstāka krišana. Tu neesi nemirstīga un visu varoša. Iemācot dēlam pieņemt pieauguša cilvēka cienīgus lēmumus un par tiem arī būt atbildīgam, tu paliksi viņa atmiņā visu dzīvi, un viņš būs tev pateicīgs par šo prasmi. Pieņemt lēmumus viņa vietā, tu bērnu sev piesien atkarības virvē, kas ar laiku kaitēs tev pašai. Tiec skaidrībā – kur beidzas tava dzīve un tavas vēlmes, un kur sākas dēla vēlmes. Tieši šajā punktā pusaudža vecumā norisinās vislielākās ģimenes drāmas. Kad mātei nepastāv savu personīgo robežu un viņa nejūt bērna robežas, ne par kādu pašrealizēšanos nevar būt ne runas.

Zelta vārds – vecmāmiņa. Atceries, tavs bērns pieaug. Viņš kļūst pieaudzis un atvērts pasaulei un cilvēkiem. Uz laiku tu kļūsti par viņa sekundāro rādītāju. Tagad viņa vienaudžu viedoklis būs svarīgāks par tavu. Skolas beigšanas periods, iestāšanās augstskolā, ģimenes radīšana. Tas viss aizņem laiku. Tu beidzot vari laiku veltīt sev, izmanto to. Jo, redz, drīz tu kļūsi vecmāmiņa, un tava mīlestība un rūpes atkal būs nepieciešamas.

"Tātad, izdarot secinājumus, vēlētos uzsvērt, ka galvenais uzdevums pusaudža vecumā – pašnoteikšanās. Par galveno šī vecuma pazīmi var nosaukt – ieņemt pieauguša cilvēka pozīciju, apzināties sevi kā sabiedrības locekli, atrast savu vietu pasaulē (saprast sevi un savas iespējas, savu vietu un nozīmi dzīvi). Vecākiem ir visas iespējas, lai radītu tam atbilstošus apstākļus. Nepieciešams tikai nedaudz pacensties un pielikt pūles. Lai mūsu bērni aug neatkarīgi savās vēlmēs un savā izvēlē, savulaik mums tā visa tā trūka," rezumē psiholoģe.