Foto: Shutterstock
"Radini bērnu pie disciplīnas!", bieži šādu izteicienu dzirdam, kad bērns uzvedas skaļi, neizturami, proti, uzvedas kā bērns. Disciplinēšanas jautājumu tev aktualizē visur – vilcienā, onkulis, kurš esot dienējis armijā, apakšējā dzīvokļa kaimiņiene, kura strādā nakts maiņās un vēl virkne pārgudro. Un viņi visi vēlas nevis audzināt bērnu, bet padarīt viņu ērtu sabiedrībai, paklausīgu – lai viņš tūliņ pat pārtrauktu kliegt un dauzīt katliņu vākus.

Disciplīna, ja tā var teikt, ir kā plāns ledus, jo no vienas puses – tā ir absolūti nepieciešama, bet no otras puses – ja bērnu pārbiedēsi, būs visai viegli salauzt mazā cilvēciņa brīvību, bet līdz ar to arī personību. Vecāku uzdevums ir palīdzēt bērnam izaugt par pašpārliecinātu personu, kurš paļaujas nevis uz ārējo autoritāti, bet gan personīgo pārliecību: es daru, jo uzskatu to par nepieciešamu un pareizu, pat, ja tas man izdodas ar grūtībām.

Ja vecāki, alkstot disciplīnas, mājās rada pilnīgu kontroli ar daudziem ierobežojumiem un noteikumiem, un liek bērnam nemitīgi iekļauties šajos pasludinātajos rāmjos, diezin vai šādā gadījumā bērnā attīstīsies pašpārliecinātība. Mazais cilvēks koncentrēsies tikai uz to, lai nepakluptu, lai nekļūdītos, lai nepārkāptu vecāku izdomātās instrukcijas. Tādā ziņā disciplīna ir ļoti spēcīgs instruments, ar ko izdarīt spiedienu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!