Mazais čīkstulis! Kāpēc vecākiem nav jākļūst par sava bērna kalpiem  (2)

"Sveicināti! Gribēju apjautāties jau māmiņām ar stāžu - kā jums ir gājis? Manam puikam (gads un četri mēneši) tagad ir tāds periods, - kā tikai kaut kas nedaudz nav pa prātam - tā momentā čīkst un raud! Dienā tas notiek pa 20 reizēm noteikti... Vai nu kaut ko neiedod, ko viņš vēlas, vai otrādi - kaut ko atņem, kaut kur netiek uzrāpties utt... Man jau nervi ir uzvilkti, nesaprotu, vai tas tāds vecuma posms vai te jau ir runa par rakstura veidošanu?

Kad izejam ārā vai vispār ārpus mājas, tad atnākot - ir super cilvēks! Priecīgs, viss viņam ir super! Bet nu tā ikdiena, it īpaši dienas pirmā puse, ir "skaļa". Vienkārši es pati sen neesmu bijusi tik uzvilkta saistībā ar to visu," tā "Cālis" forumā pēc padoma jautā kāda mamma.

"Katrs mazuļa vecumposms ģimenei var sagādāt pārsteigumus, īpaši tad, ja tas ir pirmais bērniņš un vecākiem vēl nav pieredzes un zināšanu par attiecīgā vecumposma īpatnībām. Vecumā no gada līdz diviem bērns piedzīvo ļoti straujas pārmaiņas visās attīstības jomās. Mazulis ir sācis staigāt. Pamazām pieaugot viņa fiziskajai varēšanai, attīstās arī interese par apkārtni un dažādiem priekšmetiem. Bērnam veidojas valoda. Tiek teikti pirmie vārdiņi un pamazām attīstās vārdu krājums. Bērna vārdu krājumam ir liela nozīme viņa spējā saprast savas vajadzības un atbilstoši tās izpaust.

Bērna vajadzības ir saistītas ne vien ar interesi par dažādiem priekšmetiem, rotaļlietām u.c., bet arī ar bērna emocijām un fizisko stāvokli – nogurumu, dusmām, izsalkumu, bailēm, bēdām u.c. Pozitīvās emocijas, apmierinātību, prieku, sajūsmu u.c., bērns parasti pauž caur smaidu, smiekliem, un tas apkārtējiem ir pieņemami. Taču negatīvo izjūtu paušanai bērna rīcībā parasti ir vien raudāšana, kliegšana, čīkstēšana, krišana uz grīdas un atteikšanās kaut ko darīt. Bērns savu neapmierinātību var izrādīt arī agresīvāk, metot dažādus priekšmetus, sitot, kožot u.c. Saprotami, ka tādas bērna uzvedības izpausmes ir nopietns pārbaudījums vecāku pacietībai un spējām atbilstoši reaģēt.

Katrs bērns ir unikāla personība jau no savas attīstības pirmajiem mirkļiem, un daudzi pētījumi liecina, ka bērna raksturs veidojas jau māmiņas grūtniecības laikā. Tūlīt pēc piedzimšanas mazuļa sejiņā jau var pamanīt kādas viņam vien raksturīgas iezīmes, ko pauž sejas panti un, kas, mazulim augot, lēnām atklājas visā pilnībā. Aplams ir uzskats, ka bērna raksturs un personība ir vien audzināšanas un apkārtējās vides ietekmes rezultāts. Raksturu veido daudzi komponenti. Nenoliedzami audzināšanai, fiziskajai un sociālajai videi ir ļoti liela ietekme bērna personības attīstībā, taču rakstura pamatā ir daudzi faktori, kas noteiks bērna reakciju uz ārējās vides, līdzcilvēku un sabiedrības iedarbību.

Mazuļa uzvedības dažādās izpausmes nepilnu divu gadu vecumā nebūtu pareizi viennozīmīgi saistīt ar raksturu, jo par raksturu būtu jāspriež, analizējot vairākus komponentus. Ja bērns bieži pauž neapmierinātību ar kaut ko vecākiem nepieņemamā veidā, tad būtu lietderīgi pārdomāt bērna resursus, viņa spējām savas vēlmes un vajadzības izpaustu citādāk.

Te būtu jautājums par bērna vārdu krājumu un prasmi šo vārdu krājumu attiecīgi lietot. Vai bērns prot izteikt savas vēlmes un emocijas, un, vai viņam ir pieredze saņemt adekvātu vecāku reakciju. Diemžēl praksē nākas vērot situācijas, kad, piemēram, bērna vēlme uzrāpties pa trepītēm rotaļu laukumiņā no vecāku puses tiek pārtraukta ar vienkāršu bērna nocelšanu un aizliegumu. Daudzi vecāki nav raduši izskaidrot bērnam saprotamā veidā situāciju. Un jāatzīst, ka to ne vienmēr ir viegli izdarīt, jo jāspēj atrast bērnam saprotami vārdi, jāformulē teikums bērnam saprotamā veidā un intonācijā. Noteikti būtu jāizvairās no divām raksturīgām galējībām – pārspītētas teatralitātes un pavēlnieciskuma. Reizēm, klausoties pieaugušo sarunās ar maziem bērniem, gribas jautāt: "Vai jūs vēlētos, ka ar jums runā tādā tonī?" Bērni nevar palūgt pieaugušos izmainīt savu saskarsmes veidu, bet viņi var paust savu attieksmi pret to ar dažādu uzvedību.

Maldīgs ir priekšstats, ka bērnam vienmēr jābūt smaidīgam un jāgrib darīt visu, ko vecāki viņam norāda. Bērnam ir savas emocijas un vēlmes, ko nepieciešams attiecīgi izpaust. Bieži, ja bērns raud, tad vecāku reakcija ir tūlīt novērst raudāšanu ar dažādiem paņēmieniem, sakot – neraudi, nav par ko raudāt, viss ir labi utt. Būtu vēlams tomēr noskaidrot raudāšanas iemeslu, nevis pieņemt pašiem lēmumu, ka raudāšanai nav pamata, vai tas ir nebūtisks. Ja vecāki nevēlas iedziļināties šajās mazajās, bet patiesībā bērnam nozīmīgajās lietās, viņi nopietni riskē neizveidot to saikni ar savu bērnu, kas nodrošinās savstarpējo uzticēšanos nākotnē. Emocijas un vēlmes, kas pastāvīgi tiek slāpētas vai neapmierinātas, ar laiku bērnā, tāpat kā pieaugušajā, uzkrājas, un aizvien niecīgāks iemesls kalpo tam, lai tās atkal liktu sevi manīt.

Lai mazulis varētu apmierināt savas aizvien pieaugošās gan fiziskās, gan emocionālās vajadzības prasmei vārdos izteikt savas vēlmes, ir liela nozīme. Lai attīstītu šīs komunikācijas prasmes, vecākiem tam jāvelta laiks. Šīs prasmes nevar attīstīties pašas no sevis, ja netiek praktizēta pozitīva komunikācija. Diemžēl tieši komunikācijas prasmju trūkums ir aizvien pieaugoša problēma sabiedrībā un ģimenēs. Vecāki daudz laika pavada sociālajos tīklos un aizvien mazāk laika spēj veltīt tiešam kontaktam ar mazuli. Taču tieši pirmajos bērna gados viņam veltītais laiks nodrošina arī to, ka bērns spēs būt patstāvīgāks un rast prieku dažādās lietderīgās nodarbēs bez vecāku pastāvīgas līdzdalības.

Vecākiem bieži nākas atgādināt, ka laiks, ko jūs veltāt savam mazulim tagad, ir brīvais laiks, ko jūs iegūstiet sev nākotnē. Jūtām, emocijām, tāpat kā priekšmetiem, ir savi vārdi. Mācot bērnam runāt, bieži lielāka vērība tiek pievērsta dažādu priekšmetu nosaukumiem, bet emocijas paliek nenosauktas. Arī bērna vajadzības ir jāmāca nosaukt pareizi. Daudzās ģimenēs bērni ilgu laiku savas vajadzības sauc dažādos vecāku ieteiktos vai akceptētos apzīmējumos, ko citi var arī nesaprast, piemēram, tuk-tuk, tam-tam vai citādi. Laicīgi jādomā par to, lai bērns varētu normāli iekļauties arī sabiedrībā, tāpēc valodas un vārdu krājuma apguvei ir ļoti liela nozīme.

Vecākiem nekādā ziņā nav jāpārvēršas par sava mazuļa pastāvīgiem kalpiem un jāpakārto sava dzīve visām mazuļa iegribām, baidoties, ka viņu atvase taps apbēdināts un niķosies. Dzīve ar bērnu jāveido abpusēji pieņemama, cienot gan savas, gan arī bērna personības vajadzības samērīgās attiecībās. Būt par mazuļa vecākiem reizēm nepavisam nav viegli. Un dažādi priekšstati par to, kā jābūt, bieži traucē redzēt un pieņemt konkrēto bērnu tādu, kāds viņš ir.

Viennozīmīgi apgalvot, ka bērna niķīgums ir saistīts ar viņa nespēju savādāk paust savas izjūtas un vajadzības, nevar. Bērna uzvedībai var būt dažādi iemesli, kam var būt saistība arī ar veselības problēmām vai citiem faktoriem. Tāpēc vecākiem ieteicams būt modriem un vajadzības gadījumā konsultēties ar speciālistu, lai savlaicīgi meklētu risinājumu problēmai, jo bērnu veselība un labklājība ir būtiska stipras un laimīgas ģimenes sastāvdaļa."