Lietas, ko var mācīties no daudzbērnu ģimenēm

"Izdzīvošanu" lielā ģimenē bieži vien diktē savi audzināšanas likumi un principi, un daudzi no tiem varētu tikt attiecināmi arī uz ģimenēm, kurās aug viens vai divi bērni.

Protams, pieredze un vecāku gudrība neaplaimo tikai daudzbērnu ģimeņu vecākus. Arī sievietes, kuras audzina vienu vai divus bērnus, ir ļoti brīnišķīgas mammas, kuru audzināšanas augļi izsauc apbrīnu. Un tomēr, piekritīsi, ka mākslā būt mammai nekad nevar tikt sasniegta pilnība – visas mēs viena no otras varam ko jaunu iemācīties. Lūk, "Deti Mail" apkopojis septiņas lietas, ko ikviena ģimene varētu mācīties no daudzbērnu vecākiem, kas, iespējams, gan atvieglos dzīvi tev, gan būs gana derīgi tavam bērnam!

Visi vecāki vēlas, lai viņu bērni būtu veseli, tādējādi cenšoties to arī panākt, tikai ne visi zina mēru. Dažas mammas un tēti cenšas bērnus pasargāt no slimībām, nodrošinot viņiem siltumnīcas apstākļus: sterilizētas rotaļlietas, dezinficēta grīda, vienmēr uzsildīts ēdiens, nekādu baktēriju, radinieki viesos var ierasties tikai ar marles apsējiem uz mutes utt. Kā likums, šādas rūpes veicina imunitātes samazināšanos bērnam un biežas, vīrusu izraisītas slimības, tiklīdz bērns sāk iet bērnudārzā vai skolā.

Daudzbērnu vecāki reti kad pārspīlē tīrības jautājumos, tāpat arī kuplā ģimenē praktiski neiespējami ierobežot savstarpēju kontaktēšanos: jaundzimušie tiek nodoti no rokām citās rokās un nereti no šķaudošajiem brāļiem vai māsām iegūst arī kādu vīrusu infekciju. Protams, katru reizi tas ir stress vecākiem, jo, redz, slims bērns līdz gada vecumam – tas vienmēr ir satraucoši. Tomēr, kā rāda pieredze, ļoti ātri šie mazuļi kļūst daudz neuzņēmīgāki pret infekcijām, vīrusiem un dabiskā imunitāte uzlabojas, kas, savukārt, nozīmē, ka aplipināšanās var beigties vien ar minimāliem zaudējumiem – iesnām, piemēram.

Gadās, ka vecāku centieni bērnu pasargāt no kādām briesmām, nepatikšanām un neveiksmēm, iziet no jebkuriem saprāta ievērošanas rāmjiem. Šādos gadījumos jārunā par hiperaprūpi, kas izpaužas bērna bezgalīgā kontrolēšanā, nemitīgi viņu un viņa darbības ierobežojot dažādu noteikumu izpratnē.

Daudzbērnu ģimenēs hiperaprūpei vienkārši neatliek laika, nav fiziski iespējams katru no bērniem īpaši uzraudzīt. Tas uzreiz nenozīmē, ka viņi ar bērniem nenodarbotos (tieši pretēji – visbiežāk sievietēm ir daudz bērnu, jo viņas šo lomu uzskata sev par vispiemērotāko), bet pat visaktīvākajai mammai sava enerģija jāsadala vairākiem bērniem, tādēļ katru no viņiem vienkārši nespēj pilnībā izkontrolēt.

Lielākā daļa bērnu paši ir spējīgi izpildīt mājasdarbus, tomēr vairums vecāku uzskata par savu pienākumu sēdēt viņiem blakus un kontrolēt šo procesu. Parasti tas viss iesākas pirmajā klasē, kad bērns vēl šķiet mazs un nepatstāvīgs, bet bieži tas ievelkas gadiem. Tas ir izskaidrojams: bērni, kuri izauguši ar domu, ka mācības nav vajadzīgas viņam, bet gan mammai un tētim, ar lielām grūtībām spēj sevi motivēt iegūt zināšanas jau tālākā dzīvē.

Daudzbērnu vecāki, tieši tāpat kā pārējie, ir ieinteresēti, lai viņu bērni iegūtu labu izglītību, tieši tāpat kontrolē viņu panākumus skolā un pārdzīvo par sliktākām atzīmēm. Taču ar katru no bērniem sēdēt pie rakstāmgalda daudzbērnu vecāki biežāk tomēr nav gatavi, jā, un tam arī neredz nekādu jēgu. Protams, viņi palīdz tiem, kuriem patiešām ir kādas grūtības, tomēr mazas problēmas bērni mācās atrisināt paši. Tādā veidā arī izstrādājas atbildība par mācībām, kas tālākajā dzīvē lieti noderēs.

Liekot roku uz sirds, jāatzīst, ka ne vienmēr bērna radināšana pie patstāvības ir daudzbērnu mammu un tētu konkrētu darbību sasniegums. Vairumā gadījumu tas notiek dabiski. Tomēr nevar nepievērst uzmanību faktam, ka daudzi bērni no lielajām ģimenēm mierīgi ēd paši ar karotīti jau 10 mēnešu vecumā, bet divu gadu vecumā bez citu palīdzības jau prot apģērbties un noģērbties?! Tas vien nozīmē, ka var arī citi! Un, protams, vecākie bērni daudzbērnu ģimenēs pilnīgi dabiski palīdz mājas darbos – viņi pietiekami agri iemācās pagatavot vienkāršus ēdienus, sagludināt sev drēbes, mājās uzturēt kārtību utt.

Starp citu, Minesotas Universitātes (ASV) pētījumi rāda, ka tiem bērniem, kuriem pirmsskolas vecumā mājās ir kādi pienākumi, mācībās ir daudz veiksmīgāki un arī vēlāk karjeru izveido gana ātrāk nekā viņu vienaudži, kuriem bijusi bezrūpīga bērnība.

Konflikti ģimenē ir neizbēgama lieta, un jo lielāka ģimene, jo vairāk iemeslu dažādām nesaskaņām. Diemžēl, bet daudzbērnu ģimenēs bērni mēdz strīdēties. Mammām, gribot negribot, nākas iejaukties šajos strīdos, meklēt vainīgos, daudzkārt atgādināt vienkāršas patiesības par draudzības vērtīgumu, par prasmi dalīties un piekāpties. Ja mamma spēj atrast pareizos vārdus un intonācijas, tad agri vai vēlu viņas vēstījums iesēžas bērnu apziņā. Bagāta pieredze konfliktu risināšanā arī tālākajā dzīvē bērnus padarīs psiholoģiski noturīgākus, spējīgus veidot attiecības un atrast kompromisus.

Palīdzēšana otram lielā ģimenē – bez tās nekur. To saprotot, daudzbērnu vecāki cenšas pievērst īpašu uzmanību, lai bērni vēlētos un sniegtu viens otram palīdzīgu roku, lai viņi būtu labsirdīgi un atsaucīgi. Taču neaizmirsīsim, ka šīs ir vērtīgas īpašības ne tikai liela izmēra ģimenēs un tās, droši vien, būtu jāieaudzina katrā bērnā, neatkarīgi no to skaita ģimenē.

"Reiz kāda paziņa stāstīja par trīs bērnu mammu: "Man ir tāda sajūta, ja Juliānas bērni sadauzītu televizoru, viņa klusējot paņemtu birsti un lāpstiņu un saslaucītu atliekas," un tas patiesi bija tuvu patiesībai," tā raksta autore ieskicē, cik daudzbērnu vecākiem var būt "bieza āda".

Izskatās, ka gandrīz visām daudzbērnu mammām ir "enerģijas saglabāšanas" poga. Ja to nospiež, mamma spēj iekšēji abstrahēties no visiem bērnu radītiem trokšņiem, daudzo kāju tipināšanas, nereaģēt uz sasistiem traukiem un citiem nenozīmīgiem sīkumiem, viņa pat spēj noorganizēt atpūtu pie jūras ar visiem saviem pieciem bērniem – turklāt īstu, pilnvērtīgu atpūtu, pretēji citu uzskatiem, ka ar bērniem principā nekāda atpūta vispār nevar būt.

Un tā nav nekāda depresīva aizture vai emocionālā izdegšana (kuras arī, protams, gadās) – nē. Vienkārši tā ir izstrādājusies spēja "atslēgt' sasprindzinājumu un automātiski noskaņoties uz pozitīvo.