Vienkārši veidi, kā bērnam palīdzēt tikt galā ar dusmu lēkmēm  (5)

Speciāliste mudina uz nelielu sarunu par šīm tik dabiskajām un cilvēciskajām jūtām – dusmām un niknumu, ko periodiski piedzīvo katrs. Agresija – tā jau ir fiziska darbība, kas adresēta pret citu cilvēku, un tā parasti parādās, kad jūtamies dusmīgi.

Kad mēs, pieaugušie, esam dusmīgi, satraukti – parasti zinām, kas ar mums notiek un kā ar to tikt galā. Mēs savas dusmas un niknumus sevī varam: izteikt, apspiest, noslēpt, paturēt sevī, pastāstīt par to saviem draugiem vai citiem tuviniekiem, mēs varam dusmās spārdīt dīvānu, uzsmēķēt cigareti (tas nav labākais veids dusmu kliedēšanai!), ieiet dušā, iesist ar kulaku pa galdu un darīt citas lietas, ko parasti nedarām. Mēs savu agresiju nevēršam pret citiem, jo zinām dažādus citus veidus, kā tikt galā ar šīm emocijām.

Bērni, kad viņus piemeklē dusmas, nesaprot, kas ar viņiem notiek, kā tās nosaukt un kā ar tām sadzīvot. Viņi var teikt: "Ej prom!", Tu esi muļķis", "Sliktā mamma", "Neieredzu tevi", "Es ar tevi nedraudzēšos" – un ļoti reti, kad spēj pateikt: "Es uz tevi dusmojos".

Bērni dzīvo burtiskā nozīmē, viņi pilnībā atrodas tieši šeit, šajā brīdī, viņi ir spontāni un patiesi savu jūtu izrādīšanā, un bieži arī atrodas dažādu emociju gūstā.

Ir ļoti svarīgi, lai vecāki bērnam neaizliegtu izrādīt jūtas, tostarp dusmas, nekauninātu par to un nerātos, bet tieši pretēji – palīdzētu bērnam.