Ko vēlas sieviete: seksuālo vēlmju mūžīgais noslēpums

Ko vēlas sieviete? Tas ir jautājums, uz kuru atbildi veltīgi centušies atrast pasaules zinātkārākie prāti – no Zigmunda Freida līdz pat Melam Gibsonam. Tieši šis jautājums ir kalpojis kā neskaitāmu grāmatu, rakstu un blogu publikāciju iedvesmas avots un bijis iemesls abu dzimumu pārstāvju mokošām pārdomām.

Tomēr, neskatoties uz vairākiem gadu desmitu mēģinājumiem šo mīklu atminēt, pētnieki pagaidām tā arī nav varējuši sniegt vispārēju definīciju tādam jēdzienam kā sieviešu seksuālā tieksme, nemaz nerunājot par to, lai pilnā mērā saprastu tās darbības mehānismu.

Mēs šodien esam atraduši no novecojušiem pagātnes pieņēmumiem, kad sievietes tika uzskatītas tad par negausīgām un baudkārām nimfomānēm, tad par pilnībā seksualitāti zaudējušām būtnēm. Tomēr šodien aizvien vairāk zinātnieku atzīst, ka sieviešu vēlmes nevar aprakstīt pāris vienkāršos terminos un pielīdzināt vienam kopsaucējam: dažādām sievietēm – un pat vienai un tai pašai sievietei – tā izpaužas dažādi. To izpaušanās spektrs ir ļoti daudzveidīgs. Beverli Uippls, Rutgersas Universitātes profesors, to aprakstīja sekojoši: "Visas sievietes vēlas ko citu".

Tāpat pakāpeniski mēs sākam apzināties, ka savstarpējā vīriešu un sieviešu dzimumpievilkšanās spēja var atšķirties daudz mazākā pakāpē, nekā līdz šim tas ticis pieņemts.

Gadu desmitiem pētnieki ir vadījušies pēc vispārzināmiem principiem, ka vīriešiem ir daudz lielāka nepieciešamība pēc seksa kā sievietēm, turklāt šī frāze regulāri tiek piesaistīta plaša mēroga pētījumu rezultātiem.Tomēr, saskaņā ar pēdējām liecībām, šajā ziņā atšķirība starp dzimumiem var būt izteikta stipri mazāka vai nebūt nemaz. Viss ir atkarīgs no tā, kā mēs to pašu dzimumpievilcību nosakām un izmērām.

Virkne pētījumu rezultātu ir parādījuši, ka, ja runa ir par pāru attiecībām, tad partneris ar mazāku nepieciešamību pēc seksa var būt gan kā vīrietis, tā arī sieviete. Agrāko pētījumu autori to dalībniekiem parasti uzdevuši tādus jautājumus kā "Cik bieži pēdējā mēneša laikā jūs esat izjutuši dzimumpievilkšanos?" Saprotams, ja jautājumu nostāda tādā veidā, tad vīriešiem šie rādītāji, kā likums, ir daudz augstāki. Bet, pēc tam, kad pētnieki sāka respondentiem jautāt par to izjūtām attiecīgajos laika brīžos, seksuālās vēlmes intensitāti dzimumkontakta kulminācijā, tad nekādas atšķirības starp vīrieti un sievieti netika konstatētas.

"Šis atklājums liek apšaubīt mūsu stereotipiskos dzimumpriekšstatus par to, ka sievietes ir pasīvas un bez seksualitātes," saka Lori Brotto, Britu Kolumbijas Universitātes akušierijas un ginekoloģijas profesors un privātprakses psihoterapeits. "Ir pamats arī pieņemt, ka noteiktā laika brīdī dzimumtieksmi stimulējoši faktori var ietekmēt sievieti nebūt ne mazāk, kā vīrieti."

Citi zinātnieki ir konstatējuši, ka dzimumtieksmes intensitāte sievietēm svārstās reizē ar menstruālā cikla fāzēm."Ovulācijas laikā, kad sievietes seksualitāte sasniedz augstāko punktu, viņas ir ieinteresētas seksā tikpat stipri, kā vīrieši," saka Laiza Daimonda, psiholoģijas un dzimumzinību Jūtas Universitātes profesore. "Sieviešu seksualitāte nav it nemaz vājāka nekā vīriešu, tā ir tikai būtiski daudzveidīgāka".

Tāpat ir tikai loģiski, ja atceramies, ka seksa galamērķis ir pēcnācēju radīšana."Bioloģija, kā reprodukcijas fakts, ir neatņemama mūsu dzimumdzīves sastāvdaļa," saka Anita Kleitone, Virdžīnijas Universitātes Psihiatrijas un neirobiheiviorisma Zinātnes katedras priekšsēdētāja. "Kopsaistes starp seksu un reprodukciju neesamība – tas ir mūsdienu izgudrojums".

Agrāk ārsti arī pieņēma, ka sievietēm tieksme var būt atkarīga no vīrišķā dzimumhormona testosterona līmeņa asinīs. Patiesībā testosterons šajā jautājuma nespēlē tik būtisku lomu: saskaņā ar vairāku pētījumu rezultātiem, sievietēm ar augstu libido un sievietēm, kuras sirgst ar patoloģiski zemu tieksmi, šī hormona līmenis praktiski neatšķiras.

Tajā pašā laikā sievietes vēl joprojām tic, ka testosterons ir labākais līdzeklis hiperseksualitātes ārstēšanai, bet ārsti to turpina noteikt, turklāt, daļēji vadoties pēc analīžu rezultātiem, kuros kļūdaini par pamatu tiek izmantoti rādītāji, kuri ir kā norma vīriešiem – bet ne sievietēm.

"Priekšstats par to, ka seksuāla dziņa ir atkarīga no testosterona līmeņa, ir pilnībā aplams," saka Sari van Anders, Mičiganas Universitātes Enārborā psiholoģijas un feminoloģijas katedras docents un laboratorijas vadītājs, kurš veic pētījumus. "Hormonu ietekme uz libido ir nenozīmīga vai pat ir vienāda ar nulli".

Bez uzmanības atstāta pat sajūtu daudzveidība, kuras daiļā dzimuma pārstāves izjūt seksa laikā: sievietēm uzbudinājuma laikā, plato, orgasms un atļaušanās ne obligāti notiek tajā pašā secībā kā vīrietim. Bieži vien to kārtība ir pilnīgi citādāka. Sekss pats par sevi var kalpot kā dzimumtieksmes un uzbudinājuma stimuls, bet pirmais orgasms – būt par nākamā priekšvēstnesi. Daimondas vārdiem sakot: "sievietēm ģenitālais, fiziskais uzbudinājums bieži ņem virsroku psiholoģiskajām tieksmēm, kad, tajā pašā laikā vīriešiem, vispirms rodas vēlēšanās un tikai pēc tam uzbudinājums".

Tajā pašā laikā seksuālā dziņa ne obligāti nozīmē tiekšanos nodarboties ar seksu ar citu cilvēku. Dažādām sievietēm (līdzīgi kā vīriešiem) priekšstati ir atšķirīgi, kuri noteiktos laika posmos tāpat var mainīties. Nereti sievietes var vēlēties vienatnē masturbēt (dažām tā ir vienīgā iespēja, lai izlādētos), un starp tām ir tādas, kuras var sajust orgasmu bez kāda jel fiziska kontakta – pateicoties vienīgi fantāzijām.

Kurš neizjūt nepieciešamību pēc seksuālas tuvības ar partneri, ne vienmēr tiecas pēc penetrācijas vai orgasma. "Kad cilvēki saka, ka kaislīgi grib partneri, tad īstenībā ar to ir domājuši kā nepieciešamību pēc tuvības un vēlēšanos kliedēt garlaicību, tā arī tiekšanos gūt jaunu pieredzi vai izjust orgasmu," saka van Anders. "Kā man šķiet, fiziskā tieksme lielā mērā ir atkarīga no situācijas, cilvēka, dzīves perioda, savstarpējo attiecību īpatnībām un konkrētā partnera rakstura".

Spriežot pēc esošajiem datiem, tāpat sievietēm ļoti daudzveidīgi ir erotiskie stimuli.
Citām patīk, ka partneris stimulē to G punktu vai aplaiza kāju pirkstus, kādu uzbudina dominēšana vai vienkārši apskāvieni – šo sarakstu var turpināt bezgalīgi.

"Vīrieši parasti ir pārliecināti, ka sievietes galvenā erogēnā zona ir klitors, bet, spriežot pēc mūsu pētījumu rezultātiem, eksistē daudz citi stimuli, kuri izsauc sievietes reakciju," saka Uippls. "Mums sievietes ir jāapgaismo un jāpaskaidro tām, ka viņām ir visas tiesības eksperimentēt, lai noskaidrotu, kas viņām sniedz baudu. Viņām ir jāzina, ka tām nav pienākums atbilst kādam uzbudinājuma un seksuālā apmierinājuma mehānisma etalonam".