Kā pareizi bērnam pateikt 'nedrīkst'  (7)

Visi vecāki cenšas rūpēties par savu bērnu vislabākajā veidā un padarīt atvases dzīvi maksimāli ērtu un drošu. Problēmas rada tas, ka bērns sākumā nespēj runāt un arī saprast visu sacīto. Tomēr likt mazulim saprast, ka ne viss apkārtējā pasaulē ir drošs, tajā pašā laikā neierobežojot bērna brīvību, ir iespējams, norāda Orlova.

Vēlaties novērst bīstamu bērna rīcību? Aizmirstiet vārdu "nedrīkst" – aizvietojiet to ar skaidrojošo "bīstami". Sākumā bērns reaģēs uz šo vārdu reflektori, bet pēc tam, kad jau sāks saprast valodu un visu, kas notiek apkārt, dzirdot vārdu "bīstami", vienkārši apstāsies un nedarīs to, ko nevajag. Tā jums nevajadzēs izmantot aizliegumu.

Kad jūs vēršaties pie bērna, vispirms nepieciešams izveidot acu kontaktu. Lai to izdarītu, paņemiet bērnu rokās vai apsēdieties viņam blakus tā, lai jūsu acis būtu vienā augstumā. Šāda rīcība ir svarīga, lai izveidotos savstarpēja sapratne. Pret bērnu, neraugoties uz to, ka vēl pavisam maziņš, jāizturas kā pret līdzvērtīgu sarunbiedru, nevis jādemonstrē pārākums.

Ja bērns dodas pie kaut kā bīstama – kontaktligzdas, krūzes ar karstu saturu (tādai gan nevajadzētu atrasties bērnam sasniedzamā vietā!) vai jebkura cita potenciāli bīstama priekšmeta –, nevajag krist šausmīgā panikā. Bērni ļoti labi jūt vecāku emocijas un tās pārņem. Neaizmirstiet, ka jebkuras jūsu emocijas atspoguļojas bērna – ja jūs priecājaties, bērns smaida; ja jūs uztraucaties, arī bērns ir uzbudināts. Bet, ja jūs izjūtat bailes, panika sākas arī mazajam.

Ja mazulis, neraugoties uz jūsu brīdinājumiem, turpina stūrēt bīstamās lietas virzienā, saķert un strauji aiznest viņu prom nav labākais risinājums. Labāk vienkārši novērst viņa uzmanību uz kaut ko citu – parādīt kādu citu lietu, piedāvāt spēli. Tas ir daudz labāk nekā pamācības un, vēl jo vairāk, kliegšana vai cita veida agresija.

Vēlākā apkārtējās pasaules izziņas periodā, kad bērns jutīs vēlmi visu izpētīt, var parādīt, kāpēc dažas lietas ir bīstamas. Piemēram, var ļaut mazajam ar pirksta galiņu pieskarties ledainam vai ne pārāk karstam ūdenim. Var parādīt asu priekšmetu, piemēram, adatu un nodemonstrēt, ka ar to var sadurties. Protams, šādi nevajadzētu darīt ar kontaktligzdu. Arī stāstīt, ka tur dzīvo lielais, ļaunais gars vārdā Elektrība, nevajag.

Padomājiet, kas tavā mājoklī tiešām var apdraudēt bērna dzīvību un veselību. Taču nejauciet visu kopā – lēkāt pa peļķēm, skaļi spiedzot no laimes un pievēršot garāmgājēju uzmanību, tomēr nav nekas briesmīgs. Var jau to kādreiz atļaut. Ierobežojumiem jābūt saprātīgiem.

Bērnam nebūtu jācieš no tā, ka vecāki netiek galā ar savām iekšējām bailēm un nodod tās ķiparam. Trauksmainas mammas bieži galvā uzbur briesmīgas ainas par to, kas varētu notikt ar bērnu, ja viņš iebāztu kaut ko kontaktligzdā vai ieliktu pirkstus durvju spraugā. Visas mūsu bailes izpaužas uz āru, un to ietekmē mazais tiešām var ar pieri uzskriet asam stūrim vai uzraut sev virsū karstu ūdeni. Jācenšas domāt pozitīvi.

Ne tikai jāmāca bērnam būt piesardzīgākam, bet arī vērts iegādāties dažādus priekšmetus drošībai mājoklī. Veikalos atrodami aizsargvāciņi kontaktligzdām, uzlikas asiem stūriem (stūru sargi), logu, skapju un atvilktņu bloķētāji, durvju pakaviņi jeb fiksatori, kas neļauj tās aizvērt līdz galam, aizsargbarjeras plīts virsmai utt. Šādi drošības priekšmeti par skādi noteikti nenāks.