Kur bērnam labāk augt – dārziņā vai mājās? Katrīnas Puriņas viedoklis  (1)

Bērnudārzā pavadīju divas vai trīs dienas. Tā bija viena no traumatiskākajām pieredzēm, kāda dzīvē bijusi. Man ir atmiņas par pazemošanu visas grupiņas priekšā, tomēr tie bija padomju laiki, un tas bija diezgan sen. Zemapziņā tas kauns, ko piedzīvoju, bija paliekošs. Ņemot vērā negatīvo pieredzi, mamma ar vecmammu nolēma vairs uz bērnu dārzu mani nevest. Šīs pāris dienas dārziņā ir viena no pirmajām bērnības atmiņām.

Tā ir labākā izvēle, ko mana mamma izdarīja! Mazliet vientulīgi gan, jo nebija ne māsu, ne brāļu, bet es uzaugu kopā ar pieaugušajiem. Pavadīju laiku arī mammas darbā. Piedzīvotais, esot kopā ar vecmammām un mammu, ir izveidojis mani par to, kas esmu tagad. Mamma bija modele Rīgas Modeļu namā, piedalījās modes skatēs un fotografējās žurnāliem, strādāja kopā ar Bruno Birmani slavenajā Nepieradinātās modes asamblejā. Darba vieta atradās modes mākslinieces Asnates Smelteres salona vietā Vecrīgā. Biju klāt visos tā laika modes procesos. Radoša bērnība.

Meitas gāja bērnudārzā, tomēr tas bija privātais Montesori audzināšanas metodes dārziņš, kurā kādu laiku pirms Beatrises piedzimšanas piestrādāju. Tas ir citādāks dārziņš. Strādāju tur ar bērniem, kuriem ir īpašas vajadzības, kā arī veseliem bērniņiem, vienā grupā bija dažādu vecumu bērni. Ņemot vērā pieredzi, sapratu, ka tā ir brīnišķīga vieta, kurā augt arī manām meitām. Man patika vecāku nepiespiestās idejas, kuras tika realizētas arī ikdienas procesā, līdzīgi domājošie skolotāji un dienas ritms, kas tika pielāgots bērna vajadzībām.

No visiem alternatīvajiem modeļiem šis šķita vistuvākais. Citur bērni strādā tikai grupās, šajā dārziņā uzsvars ir vairāk un individualitāti, personīgu pieeju. Tur ir motivēti pasniedzēji, kuri palīdz bērnam pašam nonākt pie cēloņsakarībām. Man ļoti patika tā gaisotne, kas tur valdīja! Rāmji ir nepieciešami, tomēr vēlos nosargāt bērnību un visu radošo maksimāli ilgi. Arī par matemātiķi bērns var kļūt radoši.

Kad studēju uzreiz pēc vidusskolas, man bija prakses pieredze arī tradicionālajos dārziņos. Tur pārliecinājos, ka trīs gadus vecs bērns ne vienmēr ir gatavs kopīgam darbam vai ritmam, kāds valda dārziņā.

Ja varētu, es labprāt bērnus audzinātu un skolotu mājās. Tā kā man patlaban ir pilna laika studijas un darbs, nevaru to atļauties. Manuprāt, līdz skolai bērns nav jāpakļauj režīmam, labāk ir dzīvoties laukos un nepiespiestā gaisotnē – mājās vai citādākā dārziņā. Ja tādu bērnudārzu var atrast, tas ir brīnišķīgi.

Kā priekšrocība jebkuram dārziņam ir fakts, ka mamma beidzot var sākt veltīt laiku sev – aktīvāk pievērsties mācībām un darbam. Tomēr man šķiet, ka vislabāk bērnus laist dārziņā jo vēlāk, jo labāk.

Bērnudārzā mazie var sadraudzēties un iegūt jaunus draugus, tomēr tā nav vienīgā vieta, kur socializēties. Bērnus var vest uz muzejiem, kafejnīcām, festivāliem, draugu bērnu ballītēm un citur. Un ne jau mazajam katru dienu jāuzspiež šī socializēšanās. Ja ir iespēja, laiku pa laikam var iet uz parku, piemēram, Vērmanes dārzu vai Ziedoņdārzu, un kopā ar citiem bērniem spēlēt kādu no "Danonki" iniciatīvas "Mīļākā pagalma spēle Latvijā" pagalma spēlēm.

Esmu dzirdējusi par auklītēm-mammām, kuras pieskata vairākus bērnus vienlaicīgi. Arī tā ir vēl viena alternatīva. Runājot par bērnudārziem (valsts vai privātajiem), iesaku vecākiem pašiem kaut daļu dienas padzīvot ar bērnu dārziņā. Un tad jāatbild sev uz jautājumu – vai es tā vēlētos pavadīt vienu dienu? Vispirms jāsaprot, vai iecerētā vieta būs piemērota un patiks bērnam.

To gan es pamanīju – kā bērni sāka iet dārziņā, tā sāka slimot. Sākās masveida slimošana: rota vīruss, iesnas, klepus un citas slimības.

Tas var būt labākais bērnudārzs vai skola, tomēr, ja grupiņā kāds slimo, apslimst gandrīz visi.

Mazgājam rokas un veicam ierastos profilakses pasākumus. Ēdam ķiplokus, pavasarī, vasarā un rudenī – dabīgos vitamīnus no ogām, augļiem un dārzeņiem. Ziemā dzeram dabīgos sīrupus, kas satur imunitāti stiprinošas vielas. Kopumā lietojam veselīgu pārtiku. Pilnvērtīgs uzturs un sports ir priekšnoteikumi labai veselībai. Tikpat svarīga ir norūdīšanās – ar meitām peldamies līdz pat oktobrim. Esmu par dabīgo imunitātes izveidošanos – ļauj bērnam skriet, spēlēties, peldēt!

Man ļoti patika raksts, kas nesen bija kādā no lielajiem ārzemju portāliem. Galvenā doma – bieži vien bērnus nevajag speciāli nodarbināt. Mūsdienu bērni ir jau pārlieku nodarbināti. Nereti tieši no garlaicības rodas radošākās lietas. Manas meitas ir aizņemtas ar teātri, rotaļām, spēlēm, dejām un grāmatām, viņām netrūkst ideju. Tomēr uzskatu, ka bērnam jāatlicina laiks arī nekā nedarīšanai. Tad bērns sāk pats domāt, kā pavadīt laiku – dzimst radošas idejas. Manām meitām – visbiežāk virtuvē, gatavojot jaunus ēdienus.

Vai tad mums bērnībā bija planšetes? Neatceros, ka mums būtu bijis tik daudz mantu un leļļu, toties laukos bija tik daudz darāmā, sākot no smilgu lasīšanas, kokos kāpšanas līdz pat štābiņu celšanai un kukaiņu pētīšanai. Arī mūsdienās bērniem gribas tīrāku vidi no izklaidēm un mantām. Iedod bērnam avīzi, viņš to sāk plēst. Iedod bērnam baltu lapu, viņš sāk zīmēt. Kā fizioterapeite Klaudija Hēla saka, iedod bērnam bļodu un koka karoti, un tā kļūs par mīļāko mantu. Vienā brīdī viņš atklās, ka var to pagriezt un ielikt tajā karoti un no otras puses var sist kā bungas.