bērns, dusmas, raudāt
Foto: PantherMedia/Scanpix
Slavenais vācu psihologs Ēriks Ēriksons savulaik izstrādāja cilvēka psihosociālās attīstības teoriju, kurā ir iekļautas astoņas cita citai sekojošas krīzes. Tostarp ir arī trīs gadu krīze bērniem, turklāt tā, izrādās, ir viens no sarežģītākajiem lūzuma punktiem visā cilvēka dzīvē, vēstī "Woman".

Trīs gadu krīze pēc Ēriksona teorijas

Saskaņā ar slavenā psihologa teoriju katra krīze noteiktā vecumā ir neizbēgama un tai ir sava loma personības attīstībā. Lai cik dīvaini tas šķistu, bet trīs gadu krīze nav pirmā krīze cilvēka dzīvē.

Pirmā krīze, no kuras atkarīgs, vai bērnā attīstīsies uzticēšanās (iekšēja drošība, paļāvība) vai neuzticēšanās, notiek agrīnā vecumā – laikā no dzimšanas līdz 18 mēnešu vecumam. Ja bērnu pabaro tad, kad viņš ir izsalcis, maina viņam autiņus, kad tas nepieciešams, bieži ņem rokās un samīļo, īsāk sakot, apmierina viņa fiziskās un emocionālās vajadzības, neliekot ilgi gaidīt, mazulī veidojas uzticēšanās. Savukārt, ja bērns ir pamests novārtā, mazajā cilvēciņā veidojas neuzticēšanās, kas nozīmē, ka viņam turpmākajā dzīvē būs grūtības veidot uzticības pilnas attiecības, viņš vairīsies no sabiedrības, baidīsies izmēģināt ko jaunu.

Otra krīze, no kuras atkarīgs, vai bērnā veidosies patstāvība, autonomija vai patstāvīga kauna un šaubu izjūta, skar bērnu vecumposmā no viena līdz trīs gadiem. Šajā vecumposmā ir svarīgi atbalstīt bērna darbošanos, veicināt patstāvību. Tas ir periods, kad no bērna mutes bieži skan: "Es pats!" Ja vecāki neļauj bērnam darīt pašam, nedod izvēles iespējas, norāj, nepārtraukti pamāca, bērnam rodas šaubas par sevi, kauna sajūta.

Foto: Shutterstock

Kā reaģēt vecākiem

Pats galvenais trīs gadu krīzes laikā ir nekoncentrēties uz bērna slikto uzvedību, necensties ar bērnu nepārtraukti tās dēļ cīnīties, kā saka, ielikt rāmjos. No otras puses – arī visatļautība nav konstruktīva. Bērnam nedrīkstētu rasties priekšstats, ka ar emocionālu šantāžu un histērijām no vecākiem var dabūt visu, ko grib. Šādās situācijās vecākiem ir jārīkojas gudri – nevis bērns jārāj vai jākaunina, bet jācenšas viņa uzmanību novirzīt uz kaut ko citu, piemēram, var piedāvāt paspēlēties ar viņa mīļāko rotaļlietu.

Ja vecāki neļauj bērnam darīt pašam, nedod izvēles iespējas, norāj, nepārtraukti pamāca, bērnam rodas šaubas par sevi, kauna sajūta.
Tomēr nejauciet histēriju, ar kuru bērns visiem līdzekļiem cenšas panākt sev vēlamo, ar īstu problēmu, kas, iespējams, viņu tajā brīdī nomoka. Ja bērns vienkārši ir "uzvilcies" un iet uz visu banku, liekot jums saprast, ka, nepanācis savu, nerimsies, vienkārši pārcietiet šo "uzbrukumu". Pasakiet, ka nerunāsiet ar viņu, kamēr viņš nenomierināsies. Ja bērns sarīko traci uz ielas vai veikalā, aizvediet viņu nostāk, kur viņa "izrādei" nav skatītāju.
Foto: PantherMedia/Scanpix

Cenšoties tikt galā ar bērna trīs gadu krīzes izpausmēm, ir ļoti svarīgi likt bērnam saprast, ka jūs viņu mīlat, bet histērijas un kaprīzes – tas nav veids, kā var panākt savu. Bērnam jau no agra vecuma jāmāca, ka jācenšas visu sarunāt un vienoties.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!