Kā bērnam paaugstināt motivāciju mācīties: deviņi padomi vecākiem  (2)

"Katram bērnam ir sava iekšēja tieksme uz darbu, mācīšanos un visu jauno kopumā. Augt un mainīties, iegūt zināšanas – šīs īpašības piemīt ikvienam cilvēkam, gan lielam, gan mazam. Un, ja tu vēl neesi paguvis sabojāt savu bērnu, vienkārši priecājies par pirmo skolas dienu. Jauna mācību gada sākums – tie ir īsti svētki. Vēlme mācīties, tāpat kā strādāt – ir skaidrojama ar mīlestību pret dzīvi. Ja bērni, sākot no pirmklasnieka līdz pat vidusskola absolventam, ne ļoti mīl iet uz skolu un par mācību sākumu vai atsākšanos domā bez īpaša prieka, tas nozīmē, ka mēs, pieaugušie, kaut ko darām ne tā," uzsver psiholoģe.

Ir svarīgi saprast, kādi mācību priekšmeti un citas skolas lietas aizņem lielāko daļu tava bērna laika un nes viņam prieku. Tētiem un mammām ir vērts kļūt par sava bērna domubiedriem. Obligāti nepieprasi no viņa mīlestību pret matemātiku vai fiziku tikai tāpēc, ka šīs zināšanas noderēs nākotnē. Palūko, vai tu neapzināti savai atvasei neuzspied lietas, par kurām pats esi sapņojis, bet ko tev pašam nav nācies izdarīt.

Ikviens bērns, pat ja viņa atzīmes skolā nav no tām labākajām, sirds dziļumos sapņo būt teicamnieks. Psihologiem bieži nākas strādāt ar bērniem, kuri jau agrīnā vecumā praktiski pilnībā pazaudējuši ticību sev, saviem spēkiem un spējām – viņi domā, ka nekad nevarēs saņemt labu atzīmi. Vecāki, padomājiet, vai ne tieši jūs ar savu kliegšanu, nepatīkamiem vārdiem un mūžīgajiem aizrādījumiem bērna dvēselē esat iesējuši šādu attieksmi pret sevi, mudina psiholoģe. Gudram pieaugušajam ir jāspēj bērns atbalstīt un paslavēt, lai tas būtu kā avanss vai pat kredīts, un, visticamāk, tu pamanīsi, uz kādiem varoņdarbiem mācībās tavs bērns ir spējīgs. Pat vismazākie panākumi ir paslavēšanas vērti.

Jā, mēs mīlam bērnus "uzsēdināt" uz tradicionālu pieeju pret mācīšanos: lai tiktu galā ar šo uzdevumu, izmantojot šādu formulu – lai uzrakstītu labu domrakstu, iekļauj tajā tikai to, kas patiks skolotājam. Bet, redz, bērnu tieši pretēji vajadzētu radināt pie domu radošuma, spriestspējas attīstīšanas un jaunām pieejamām uzdevumu risināšanā. Nenogalini bērnā tiekšanos iet savu ceļu! Tādēļ priecājies par "elegantu" risinājumu vienkāršam uzdevumam vai neparastām aktiera spējām dzejoļa deklamēšanā.

Vecākiem ir jāciena savu skolēnu intelektuālais darbs. Aizmirsti par sodīšanu šādā stilā: "biji rupjš pret mammu – iemācies dzejoli", "uz ielas sakāvies – lasi grāmatu", "atnāci mājās vēlu – pārraksti uzdevumu". Bērnam mācīšanās process jāuztver kā kaut kas aizraujošs.

Visi vecāki savam bērnam vēl tikai labu, tieši tāpēc daudzi tiecas aktīvi iesaistīties it visā: mācībās, bērnu draudzēšanās procesā, kā arī bērnu sāncensībā. Nav vērts traucēt bērnam iespējas pašam izlemt, kā atrisināt savas problēmas, vismaz tādos gadījumos, ko viņš pavisam viegli spēt atrisināt patstāvīgi. Tad bērns nepaliks maliņā, domājot, ka "mamma labāk zina" vai tētis noteikti kaut ko izdomās".

Diemžēl, bet daudzās ģimenēs tagad ir pieņemts kritizēt pedagogus: mēs apsūdzam korupcijā skolas darbiniekus un arī viedoklis attiecībā pret skolotāju kā sievieti ar neveiksmīgu likteni un neizdevušos karjeru, diemžēl, nav retums. Lūk, ar šiem komentāriem, pat ja tie pasprukuši kaut tikai vienu reizīti un bijuši it kā nenozīmīgas piezīmes, mēs nogalinām bērnos tieksmi mācīties. Bērns nevēlas mācīties pie "pieaugušā bez autoritātes".

Aicinu bērniem pastāstīt par tavu pirmo skolotāju, par mīļākajiem fiziķiem, vēsturniekiem – par visiem tiem, kuri mums ielikuši mīlestību pret tavu pašreizējo profesiju un dāvājuši zināšanas, par kurām viņiem esam pateicīgi līdz pat šim brīdim. Vecāku piemērs ir visspēcīgākais. Ja tu cieni mācīšanos, tieši pie tādām domām pieturēsies arī tavs skolēns.

Skolēna tiekšanās pēc jaunām zināšanām būs atkarīga no tā, kādus bērni mūs redz pa vakariem – pilnus entuziasma un priecīgus par mazajām uzvarām darbā vai arī nogurušus un neapmierinātus par "slikto priekšniecību", "mūžīgo bardaku" un "garlaicīgo ikdienu". Protams, tev nav katru dienu jāattēlo, cik laimīgs esi darba dienas beigās, taču, atnākot mājās, nevajadzētu vismaz žēloties par savu likteni. Atceries, ka tavam bērnam skola – ir tieši tas pats darbs, lai viņš redz, ka darbs var nest arī prieku un gandarījumu.

Neatkarīgi no tā, kas ir tavs bērns – teicamnieks vai "trijnieku karalis", vienkārši mīli viņu tādu, kāds viņš ir. Iemācies priecāties par mazajiem panākumiem. Ja bērns knapi velk mācības uz robežas – sekmīgs un nesekmīgs, tas nav iemesls apspriešanai: "Lūk, skaties, Ieviņa dabūja desmitnieku, bet tu knapi balansē starp četrinieku un trijnieku!" Piekritīsi, ka arī tev būtu aizvainojoši dzirdēt kaut ko šādā stilā, piemēram, no tava priekšnieka, un diez vai pēc šādiem vārdiem tev parādītos entuziasms. Var taču to visu pateikt citādi: "Malacis, ka spēji nokārtot uz četri. Nākamreiz pamēģināsi dabūt piecinieku – esmu pārliecināts, ka tev tas izdosies!"' .