Andris stundās ir neuzmanīgs, nedzird uzdevumu un pat nemēģina to izpildīt, turklāt – traucē arī citiem. Kad skolotāja ar neredzamo marķieri katra uzdevuma beigās pierakstīja pareizo atbildi un pēc uzdevuma veikšanas Andris to varēja nekavējoties pārbaudīt, zēns uzdevumu izpildīja pirmais un lūdza papilduzdevumu. Tomēr viņš joprojām nemitīgi dīdās, bieži izsauc atbildi no vietas vai nav dzirdējis jautājumu.
Mājas darbu pildīšana Annai ir īstas mocības. Pat nelielu uzdevumu veikšana var ievilkties vairāku stundu garumā. Vecāki vairākas reizes atgādina, lai pievēršas uzdevumam, bet Annas uzmanību arvien piesaista citas lietas – cita grāmata, doma, vajadzība. Palīdzēja smilšu pulkstenis. Annai jāpilda uzdevums tik ilgi, līdz iztek smilšu pulkstenis. Ja viņai tas izdodas, ir nopelnīta uzlīmīte. No nopelnīto uzlīmīšu skaita atkarīgs, cik ilgi Anna varēs vakarā skatīties multenes. Lai arī reizēm Anna dusmojas, jo nevar skatīties multenes, visbiežāk viņai šī spēle patīk un mājasdarbi risinās raitāk.
Andrim un Annai ir uzmanības deficīta un hiperaktivitātes sindroms (UDHS). Tas nozīmē, ka viņiem nav pietiekami nobrieduši smadzeņu centri, kas atbild par darbības un psihisko procesu (tajā skaitā uzmanības, emociju) kontroli, pašregulāciju.
Ko nozīmē burtu salikums - UDHS
UDHS galvenās izpausmes ir neuzmanīgums, impulsivitāte un bieži arī hiperaktivitāte, kas rada grūtības ikdienas funkcionēšanā, tostarp attiecībās ar ģimenes locekļiem un vienaudžiem, mācībās, uzvedībā skolā un ārpus tās.
Nereti vecākiem un skolotājiem šķiet – tāds gudrs bērns! Tikai drusku saņemies, esi uzmanīgāks, izdari, ko tev saka! Tomēr nedz pamācības, nedz bāršanās parasti nelīdz, jo tieši spējas “saņemties” bērnam ir traucētas. Viņš nespēj saņemties, sakoncentrēties un būt uzmanīgs. Pieaugušajiem bērna uzvedība var šķist tīrā spītēšanās. Ja vecāki reaģē ar neizpratni un dusmām, uzvedības grūtības pieaug, jo līdztekus impulsivitātei to virza arī vēlme aizstāvēties pret šķietami nepamatotajiem vecāku pārmetumiem. Neapzināti problēmu uzvedība tiek nostiprināta. Turklāt, ja bērns nespēj izpildīt to, ko no viņa sagaida, un piepūle (lai arī ne tik rezultatīva kā gribētos) netiek pamanīta un uzslavēta, pazeminās bērna pašvērtējums un motivācija censties.
Bērnam ar UDHS nepieciešams strukturēts, sistemātisks atbalsts, lai apgūtu sociāli piemērotu uzvedību un kompensētu tās spējas, kas viņam ir traucētas. Nepietiek, ka pasaka, kas jādara, soli pa solim jāiemāca, Kā to izdarīt, kā sadzirdēt vecāka prasības, kā paust savas vajadzības, kā pagaidīt savu kārtu, kā sadalīt uzdevumu soļos un paveikt to?
Kas ir uzvedības terapija
Uzvedības terapija ir veids, kā ietekmēt bērnu uzvedību, mainot vai pielāgojot vidi. Tā ietver fiziskās un sociālās vides pielāgojumus, motivācijas sistēmas un citas metodes. Piemēram, ja bērns nespēj ilgstoši koncentrēties uzdevuma veikšanai, uzdevumu var sadalīt mazākos, skaidri izpildāmos soļos, kas bērnam ir pa spēkam. Ja bērns aizmirst, kā rīkoties kādās īpašās situācijās – izmanto atgādnes. Īpašu uzmanību velta pozitīvas uzvedības motivācijas attīstīšanai. Veiksmes pieredze un atzinība par paveikto pastiprina motivāciju un ļauj paveikt arvien grūtākus uzdevumus.
Vides pielāgojumi bērnam ar UDHS veic līdzīgu funkciju kā brilles bērnam ar redzes traucējumiem. To mērķis ir radīt ārēju atbalsta sistēmu, lai kompensētu spējas, kas nav pietiekami attīstītas un tās neierobežotu iespējas izpaust un attīstīt citas prasmes, skaidro psiholoģe.
Uzvedības terapija neārstē UDHS pamatā esošos traucējumus, nenovērš tos, bet palīdz apgūt prasmes būt veiksmīgam, nesakoties uz tiem. Tās ilgtermiņa iespaids saistīts ar pozitīvu prasmju apgūšanu, kas ļauj veiksmīgi iekļauties sabiedrībā un izglītoties. Mazam bērnam atbalsta sistēmu veido vecāki un citi pieaugušie. Ar laiku bērns saprot savus ierobežojumus un iemācās, kā var palīdzēt sev pats.
Uzvedības terapija ir vienīgā psihosociālā atbalsta sistēma bērniem ar UDHS, kuras efektivitāte ir pierādīta. Pētījumi liecina, ka uzvedības terapija viena pati vai kombinācijā ar medikamentozu terapiju ir efektīvākais veids, kā palīdzēt bērniem ar UDHS mazināt vai pārvarēt grūtības ikdienas dzīvē, socializācijā un izglītības procesā.
Uzvedības terapija ieteicama jau pirmsskolas vecuma bērniem, kad medikamentoza terapija netiek piemērota. Jo agrāk vecāki sāks pielietot uzvedības terapijas metodes ikdienā darbojoties ar bērnu, jo labāks būs rezultāts. Terapijas metodes ir efektīvas arī vecākiem bērniem, uzsver speciāliste.
Kā tiek īstenota uzvedības terapija
Uzvedības terapija atšķiras no dažiem citiem terapijas veidiem ar to, ka tās īstenotāji ir cilvēki, kas ir blakus bērnam ikdienā. Nozīmīgākā loma ir vecākiem, tomēr svarīgi iesaistīt arī bērna skolotājus, trenerus un citus blakus esošus cilvēkus. Sadarbībai un konsekventai reakcijai no bērna dzīvē iesaistīto pieaugušo puses ir īpaši svarīga bērniem ar UDHS.
Vecāki un skolotāji apgūst metodes, kā sistemātiski ikdienā atbalstīt vēlamo un mazināt nevēlamo uzvedību. Lai arī uzvedības terapijas pamatā ir universālas iemācīšanās likumsakarības, katram bērnam nepieciešamais atbalsts atšķirsies. Atbilstoši bērna vajadzībām tiek izveidots uzvedības atbalsta plāns, ko regulāri pārskata un pielāgo. Tajā skaidri noteikta uzvedība, kas rada grūtības un alternatīva vēlamā rīcība šajā situācijā, kā arī bērnam piemērots un saistošs atbalsts pozitīvajai uzvedībai.
Uzvedības terapijas būtiskākie posmi ir:
- vēlamās uzvedības vai skaidru uzvedības mērķu noteikšana un atbalsta plāna izveide;
- konsekvents atbalsts šai uzvedībai dienas gaitā no dažādu cilvēku puses (vecāki, skolotāji, citi pieaugušie);
- atbalsts maziem panākumiem, uzvedības pārmaiņu novērošana un atbalsta pielāgošana pēc nepieciešamības.
Uzvedības terapijas vai atbalsta principu apguve notiek grupu nodarbībās vai individuālās konsultācijās pie speciālista. Tas varētu būt psihologs, psihiatrs vai psihoterapeits, kurš apguvis un specializējies uzvedības (biheiviorālajā) vai izziņas uzvedības (kognitīvi biheiviorālajā) terapijā.
Apgūstot uzvedības terapijas principus grupas nodarbībās, vecākiem papildu ieguvums ir iespēja dalīties pieredzē un saņemt atbalstu arī no citiem vecākiem ar līdzīgām grūtībām. Bieži vien vecāki, kuru bērniem ir UDHS, saņem daudz nosodījuma no apkārtējiem, citiem vecākiem. Citu vecāku pieredzes stāsti un atbalsts ir liels atvieglojums un iedrošinājums. Visbiežāk tās ir 8-12 nodarbības, kas notiek reizi nedēļā. Katrā nodarbībā vecāki apgūst kādus no uzvedības vadīšanas principiem un līdz nākamai nedēļai izmēģina tos praksē.
Intervences skolā izpaužas kā vienkārši, bet bērna vajadzībām piemēroti mācīšanās procesa pielāgojumi, piemēram, tiešas instrukcijas, darbu sadalīšana soļos, tūlītēja atgriezeniskā saite un atbalsts pozitīvai uzvedībai, dažādas motivēšanas sistēmas, iespēja veikt mikrokustības nodarbību laikā, izkustēties un tamlīdzīgi.
Līdztekus vecāku apmācībām, bērni var piedalīties sociālo prasmju grupās vai kognitīvi biheiviorāla terapijā bērniem un pusaudžiem. Sociālo prasmju grupās bērni gan tieši apgūst sociālās prasmes, gan arī iesaistās dažādās kopīgās aktivitātēs, kuru laikā grupas vadītājs atbalsta un nostiprina jaunās prasmes. Lielākiem bērniem piemērotas arī kognitīvi biheiviorālās terapijas konsultācijas, kuru ietvaros bērni mācās paši izmantot palīgrīkus, lai sevi regulētu un organizētu.
Lai arī uzvedības terapijas vai atbalsta principi ir viegli apgūstami, sistemātiska to pielietošana prasa daudz pacietības.
Lai uzvedības terapija būtu veiksmīga un neradītu vilšanos, ir jābūt gataviem ilgstošam attīstības procesam, jāiemācās pamanīt un svinēt mazus solīšus ceļā uz veiksmīgu dzīvi un labsajūtu, arī būt gataviem neveiksmēm. Ja bērns apgūst prasmes stundas laikā pacelt roku, nevis izsaukt atbildi no vietas un pirmajā nedēļā viņam tas izdodas divas reizes no piecām, tad tieši tās divas reizes ir uzmanības vērtas. Pieaugušo spēja būtu būt acīgiem un uzslavēt bērnu centību un mazos sasniegumus ir būtiska uzvedības terapijas daļa.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
