Par centību darba procesā, nevis rakstura iezīmēm – tā jāslavē bērni

Šāds secinājums izriet no "Amigo iniciatīvas laimīgām ģimenēm" apkopotajām uzslavām, kuras jaunā mācību gada sākumā vecāki veltījuši savām sākumskolas vecuma atvasēm. Bērnu novērtēšana un iedrošināšana ir apsveicama, tomēr biedrības "Skalbes" direktore psiholoģe Zane Avotiņa mudina vecākus uzslavas formulēt precīzāk, lai bērns zinātu, par ko tieši tiek cildināts.

"Malacis! Tu taču esi gudrāka par mani!", "Mans mazais čempion, tev viss izdosies!", "Tu esi malacis!", "Es tev uzticos un zinu, ka tu esi labākais", "Tu esi gudrākais puika pasaulē!" un "Tev sanāk ļoti labi" ir dažas no populārākajām uzslavām, kuras vecāki velta saviem bērniem. Psiholoģe secina, ka vecāki galvenokārt saka labus vārdus bērniem par to, kādi viņi ir, vai kādus vecāki vēlas viņus redzēt, nevis par to, ko bērni ir paveikuši. Avotiņa norāda, ka šī pieeja nav pati labākā. Ja vecāki liek uz bērnu pārlieku lielas vai neatbilstošas cerības, bērns var tiekties tās īstenot pat tad, ja pats jutīsies dziļi nelaimīgs.

"Tas ir lieliski, ka vecāki cenšas un meklē īstos vārdus, kā iedrošināt savus bērnus! Tomēr uzslavas varētu būt specifiskākas, konkrētākas. Tā vietā, lai uzslavētu bērna personību jeb to, kāds viņš ir – gudrs, skaists vai malacis, daudz veiksmīgāk un veselīgāk izteikt bērnam komplimentu par viņa pūlēm, par centību, par pašu darba procesu.

Reizēm bērns nemaz līdz galam neizprot, ko nozīmē vārds "malacis". Viņš tikai izjūt spiedienu par to, ka jācenšas vairāk un nedrīkst kļūdīties," stāsta psiholoģe, piebilstot – jo precīzāk vecāki izsaka iedrošinājumus, jo lielāks ir bērna ieguvums no šiem vārdiem. Tad mazais neuztver uzslavu kā manipulāciju, bet, tieši otrādi, kā atzinīgu sava darba novērtējumu un iedrošinājumu. Šāds atbalsts nāk par labu bērna attīstībai un veselīgam, adekvātam pašvērtējumam.

Avotiņa uzskata, ka dažas lietas nav labi izcelt bērna slavēšanai. Divas svarīgākās ir ēšana un bērna attiecīgā brīža noskaņojums, emocijas.

"Vecākiem nevajadzētu manipulēt ar ēšanu, izsakot par to uzslavas. Bērni domās, ka tad, ja nav ēduši, ir kļuvuši sliktāki, taču realitātē bērna vērtība nemainās, pat ja viņam nav apetītes." Psiholoģe iesaka drīzāk paslavēt bērnu par to, ka viņš ir prasmīgi ēdis ar karoti vai dakšiņu, nevis par porcijas notiesāšanu.

Savukārt, ja bērnu slavē tikai par to, ka viņš ir priecīgs un smaidīgs, viņš var saprast, ka bēdās un dusmās vairs nav gana labs. Taču emocijas ir daļa no dzīves, un tajā ir vieta gan tīkamām, gan ne tik patīkamām izjūtām.

"Bērnam var rasties maldīgs priekšstats, ka nedrīkst izrādīt jeb jānoliedz tās emocijas, kuras citiem nepatīk," skaidro Avotiņa, aicinot vecākus atturēties arī no neadekvātas bērnu baidīšanas par emociju izrādīšanu. Piemēram, stāstot meitām, ka dusmas bojā viņu skaistumu.

"Nevajadzētu izteikt komplimentus arī nevietā, piemēram, par lietām, ko bērns tekoši vai bez papildu piepūles dara. Ja bērns būs saņēmis daudzus nepatiesus komplimentus, patiesi izteiktos vairs nespēs novērtēt, un gadījumos, kad saņems kritiku, var reaģēt saasināti un ar neizpratni," brīdina speciāliste.

Psiholoģe iesaka lielāko uzmanību pievērst mazo skolēnu novērtēšanai un uzmundrināšanai par cītīgu klausīšanos stundās un mācību uzdevumu veikšanu – rūpīgu rakstīšanu, neatlaidīgu rēķināšanu un tamlīdzīgiem nopelniem. Svarīgākais ir likt bērnam saprast, ka tiek novērtēts viņa veikums darba procesā, nevis galarezultāts. Pat, uzvarot skolas sacensībās, atvasi veselīgāk paslavēt par neatlaidību un cenšanos sacīkšu laikā, nevis par pirmās vietas iegūšanu.