Pozitīvās frāzes, kuras bērniem tomēr nevajadzētu teikt  (2)

Lūk, bērnu audzināšanas jomas speciālisti "Parents" nosaukuši šķietami pozitīvās frāzes, kuras tomēr nevajadzētu bērniem teikt!

Pētījumi pierādījuši, ka nemitīgi bērnu slavējot, mēs viņu padarām atkarīgu no mūsu domām. Ja tu visu laiku bērnam saki "malacis", gatavojies tam, ka uzslavas kļūs par viņa galveno motivāciju, lai kaut ko darītu. Bet tas, savukārt, nozīmē veselu virkni problēmu: nepārliecību par saviem spēkiem, pašapziņas krišanos pēc pirmās nopietnās neveiksmes, savu mērķu trūkuma un citām.

Tādēļ pārstāj bērnu slavēt par katru sīkumu. Ātri un akurāti apģērbās, novāca traukus bez atgādinājuma – tie nav sasniegumi, kuri būtu ovāciju vērti, tā ir norma. Atstāj savu "malacis, tu tiki galā" īstām uzvarām. Ja tomēr vēlēšanās bērnu paslavēt par katru sīkumu nekur nav pazudusi vai tas jau iestrādājies kā ieradums, pasaki to vismaz citiem vārdiem, atzīmējot konkrētas lietas. Piemēram, smilšu kastē izcēlies strīds, taču tavs bērns ir pats veiksmīgi ticis ar situāciju galā – pasaki viņam nevis vienkārši "malacis", bet "man patika, ka tu nesarīkoji skandālu un atļāvi viņam paspēlēties ar tavām rotaļlietām".

Šis ir grūts un bērnam nesaprotams uzdevums. Ja nepazīstamais cilvēks ir pieklājīgs, viņš netiks uztverts kā potenciāli bīstamais svešinieks. Turklāt, ja bērns akli pārņem šo vecāku instrukciju kā likumu, pasaule viņa acīs pakāpeniski kļūs nedraudzīga, pilna briesmu. Pārstāj biedēt bērnu un izsaki skaidras instrukcijas. Pamēģini ar viņu izspēlēt populārus scenārijus. Bērnam ir jāsaprot, kā uzvesties, ja svešinieks piedāvā pacienāt ar saldumiem un aicina iet viņam līdzi uz mašīnu, vai par saldējuma piesolīšanu parādīt svešiniekam tuvāko veikalu. Tomēr nevar bērnu tikai biedēt un stingri liegt sarunāties ar jebkuru svešinieku.

Tavs bērns ir nokritis, tu panikā pieskrien pie viņa un redzi, ka nekas briesmīgs nav noticis. Pēc kritiena mazulis slīgst asarās un pūš savu sasisto ceļgalu, bet tu viņam saki, ka nekas traks nav noticis, ka viss ir kārtībā, ka tas nav nekas briesmīgs. Šie ir centieni vairāk nomierināt sevi, nevis mazuli. Raugoties no tava vecuma un pieredzes, sasists ceļgals – tas nav nekas traks, bet bērns domā citādi. Viņam sāp, viņam nav viss kārtībā, un tādēļ viņš raud. Tavs uzdevums ir neignorēt šīs emocijas, bet palīdzēt bērnam ar tām tikt galā. Apskauj viņu un pasaki kaut ko šādā stilā: "Es tevi saprotu, tev bija bail, kad kriti. Tev tagad kaut kas sāp?" Piedāvā bērnam izvēlēties – plāksteri vai buču (vai arī gan to, gan to).

Bērns ir aizkavējies pie brokastu galda vai nekādi netiek galā ar kurpju auklu sasiešanu, jo šo prasmi tikai nule kā apguvis, un tu saproti, ka atkal kavējat? Tā vietā, lai bērnu pasteidzinātu un vēl vairāk palielinātu stresu, pazemini toni un pasaki: "Pasteigsimies!" Ar šo tu pasvītrosi, ka abi esat vienā kavētāju komandā un neļausi mazajam izjust lieku vainas sajūtu. Patiesībā jau ir tā, ka tieši tu neesi parēķinājis pareizo laiku, lai pieceltu bērnu 10 minūtes ātrāk, nekā to izdarīji, un tagad tieši šīs minūtes liek jums abiem kavēt. Laba izeja – visu pārvērst sacensībā – kurš ātrāk?!

Šis ir visvienkāršākais un bieži vien arī patiesākais veids, kā atbildēt bērna lūgumam – nopirkt kārtējo rotaļlietu. Tomēr, ja tu šo frāzi izmantosi pārāk bieži, bērnam var rasties priekšstats, ka tu nekontrolē savas finanses vai arī to, ka esat neveiksminieku ģimene. Šāda atbilde nepavisam neder jau vecākiem bērniem, kuri jau spēj aptvert situācijas absurdu – tu pērc mašīnu, taču nevari bērnam nopirkt jaunu tālruni. Tas izskatīsies kā atruna un vienaldzība pret viņa vēlmēm. Tādēļ tavam vēstījumam jābūt citādam: "Mēs varam to atļauties un saprotam, ka tev to ļoti gribas, taču patlaban mēs krājam naudu daudz svarīgākām lietām". Turklāt bērnam ir jāsaprot, ka tiek ekonomēts ne vien uz viņa vēlmju nepiepildīšanas rēķina, bet tas attiecas arī uz mammu un tēti, bet kādudien pienāks laiks…

Kad tu šo frāzi izkliedz bērna virzienā, kurš nule kā sāk laisties lejup pa slidkalniņu, tu tikai novērs bērna uzmanību. Tā viņš drīzāk nokritīs, nekā ļausi viņam vienkārši nolaisties pa to lejup, mierīgi vērojot notiekošo. Turklāt psihologi apgalvo, ka frāzē "nenokrīti" (neskrien, nelec u.t.t.) daļiņa "ne" bieži vien paliek nesadzirdēta, un komandai ir gluži pretējs efekts. Viss, ko tu vari darīt, būt gatavam ātri sniegt palīdzību, ja vien rastos tāda nepieciešamība. Bet komandas, kas saistītas ar drošību, ir jānoformulē precīzi un īsi. "Turies" – tā vietā, lai teiktu" nenokrīti". "Stop" – tā vietā, lai kliegtu "neskrien" un "nelec".

Tu seko līdzi savam svaram? Neliec bērnam iedziļināties katrā detaļā. Ja viņš pastāvīgi redzēs, kā tu kāp uz svariem un skaiti katru lieko kilogramu, viņam var veidoties neveselīga attieksme pret paša ķermeni. Labāk sniegt pozitīvus komentārus aptuveni šādā stilā: "Es ēdu veselīgu pārtiku, jo tad jūtos lieliski". Tieši tas pats ir ar sporta aktivitātēm. "Beidzot jāsāk nodarboties ar sportu," – skan kā spīdzināšana, sports nedz tavās, nedz bērna acīs neizskatās tik forša lieta. "Cik labi ir svaigā gaisā, iešu paskriet," – piekritīsi, ka atšķirība frāzes ir acīmredzama?!

Aizmirsti šo frāzi. Ar to tu patiešām panāksi tikai to, ka bērns ēdīs steigā, nesaņemot baudījumu no ēdiena, un vispār – ēšana tiks uztverta kā sods. Tikai nedaudz izmainot šo formulējumu un pasakot: "Tagad mēs ēdīsim pagatavoto, bet desertā mums būs…", – tu atstāsti daudz pozitīvāku ietekmi uz bērnu. Turklāt vienkārši biežāk slavē "parasto" ēdienu, baudi boršču tā, lai bērns to pamanītu. Atceries – tu esi galvenais piemērs, kam bērns seko, un pakāpeniski viņš pārņems no tevis visus ieradumus.

Kad tavs bērns cenšas uzbūvēt sarežģītu torni vai atrisināt krustvārdu mīklu, tā vien gribas pastiept roku un palīdzēt. Galvenais – nedarīt to visu laiku un neiejaukties pārāk ātri. Citādi tu apdraudēsi bērnam kļūt patstāvīgam un pieradināsi viņu gaidīt gatavus risinājumus no malas. Tā vietā uzdod domu uzvedinošus jautājumus – tie palīdzēs tikt galā ar uzdevumu pašam.