tēvs, dēls, saruna, rudens, bērns, ģimene
Foto: Shutterstock
Bieži vien mēs nepievēršam īpašu uzmanību izteiktajiem vārdiem. Vēl jo vairāk, ja tas attiecas uz mūsu pašu bērniem. Mums šķiet, ka uzkliegt bērnam – tas ir tāds audzināšanas veids, un nepavisam nepiešķiram nozīmi tam, ko jūt mazais. Jo, redz, mēs domājam, ka mums ir tiesības rīkoties ar bērniem tā, kā uzskatām par vajadzīgu, bet bērniem mūs jāklausa un visā jāpakļaujas.

Reti kurš saprot, ka bērna smadzenes ir ieprogrammētas uz to, lai tvertu katru vecāka pateikto vārdu un pieņemtu to kā ceļvedi tālākai darbībai, vai, izsakoties profesionālā psihologu valodā, direktīvu. Neizskaidrojamas slimības, nemotivēta agresija, slikti panākumi, kuriem nav pamatota iemesla, – tas viss var būt kā sekas satraukumā un dusmās "izmestiem" vārdiem, kuri, šķiet, jau sen kā piemirsušies.

Roberts un Merī Guldingi, psihologi no ASV, ir identificējuši 12 vecāku direktīvu pamattiesības. "Wiolife" ielūkojies dažās no psihologu direktīvām, akcentējot tās, kuras mēs, vecāki, visbiežāk izmantojam komunikācijā ar bērniem un kuras visspēcīgāk ietekmē augošās personības dzīves scenārijus.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!