Audzināt upuri un neveiksminieku: kaitīgi padomi no psiholoģes  (4)

Ja tu vēlies, lai bērnam būtu grūtības komunikācijā ar citiem cilvēkiem un pasauli kopumā, pašidentificēšanās problēmas un viņš regulāri nokļūtu nepatīkamās, bet dažreiz pat bīstamās situācijās, seko šiem pirmsskolas pedagoģes, psiholoģes Oļesjas Garaņinas ieteiktajiem kaitīgajiem padomiem. Rezultāts garantēts!

Vienmēr piespied bērnu dalīties ar savām mantām ar katru, kurš to prasa, bet jo īpaši ar tiem, kuri pateikuši "lūdzu". Nav svarīgi, vai manta ir jauna vai veca, paņēmis tavs bērns to tikko rokās vai spēlējas jau ar to stundu – noteikums viens: ja kāds lūdza, dod, jo tu taču neesi skopulis!
Tāpat māci bērnu vienmēr visus palaist sev pa priekšu, kurš vēlas, dot vietu visiem bez izņēmuma – meitenēm, zēniem, suņiem, vecmāmiņām un opīšiem, visiem visiem. Nav svarīgi, ka bērns pusstundu stāvējis un gaidījis rindā, lai nobrauktu pa slidkalniņu, un pienācis cits bērns. Jo viņam taču ir svarīgāk, vajadzīgāk, viņš tā raud… Bet tavs – lai vēl pagaida. Sīkums, jo, redz, pats galvenais ir, ka viņš augs labsirdīgs un cēlsirdīgs, jo tu taču māci bērnam nebūt atkarīgam no tādiem dzīves niekiem kā slidkalniņa, karuseļiem un citādākām nevajadzīgām izklaidēm.

Māci bērnam, ka raudāt un dusmoties nepavisam nav labi. Tā dara tikai neaudzināti, tikai slikti puikas un meitenes. Bet viņam, topošajai pareizajai personībai, kura vienmēr atrodas harmonijā ar sevi, nav jāzina, ko nozīmē negatīvas emocijas. Runā par to, ka raud un rājas tikai nelaimīgie, "apdalītie" cilvēki ar sūru un smagu likteni.

Gribi izaudzināt ģēniju? Tad jau kopš bērnības bērnam borē, ka viņš nedrīkst kļūdīties, ka viss ir jādara pareizi un, vēlams, ar pirmo reizi. Ja neproti – neķeries nemaz klāt! Nežēlīgi un nekonstruktīvi kritizē, pārejot arī uz personības nonievāšanu. Bērnu slavē reti un negribīgi – tikai par milzu (pēc tavām domām) panākumiem. Ja bērnam kaut kas neizdodas, nosauc viņu par sliņķi, neprašu un lempi, salīdzini ar citiem bērniem.

Māci būt pieklājīgam pret visiem pieaugušajiem, kuri vēršas pie bērna. Mudini apkārtējiem visu pastāstīt (tu taču gribi izaudzināt sabiedrisku un draudzīgu cilvēku). Ja bērns negrib apķert vecmāmiņu, tanti vai tavu draudzeni/draugu, piespied viņu to darīt. Bērnam personīgo robežu nav un nevar būt, īpaši attiecībā pret radiniekiem.

Paskaidro bērnam, ka viņš ir atbildīgs tavā priekšā. Tev sāp galva – viņš ir vainīgs, veikalā tev kāds uzkliedza – arī tā ir bērna vaina, kurš muļķojās un slikti uzvedās. Tu kaut ko nokavēji? Tu jau saprati… Lai bērns aug un apzinās savas ietekmes spēku šajā pasaulē. Viņam taču ir jāattaisno tavas cerības.

Savukārt citu cilvēku priekšā nedz vainas, nedz atbildības sajūtas nav nepieciešamas. Kal bērnam, ka attiecībā pret citiem bērniem – dārziņā, rotaļu laukumā – viņš ne pie kā nav vainīgs. Mazums, ja viņš kādam ir iesitis vai citādi nodarījis pāri. Droši vien, ka tas bērns pats bija vainīgs, lai tad arī vecāki tiek galā. Bet tavs bērns ir tik labiņš, tik maziņš, pats labākais.

Pie sūrās realitātes ir jāpieradina jau bērnībā. Turi bērnu lietas kursā par visām tavām problēmām – finanšu, darba, personīgajām. Lai zina, cik mammai smagi, cik apkārtējā pasaule ir bīstama un cik cilvēki ir ļauni. Tas ir īpaši svarīgi, ja mamma ar tēti nedzīvo kopā. Pastāsti dēlam, ka tagad viņš ir galvenais un vienīgais vīrietis ģimenē, un tikai uz viņu tu vari paļauties.

Bet meitai stāsti, ka visi vīrieši ir krāpnieki, neviens nav viņas vērts un visiem "vajag tikai vienu".

Bērnam nevar būt savu domu un savas pasaules uztveres. Jo tev taču ir tik daudz gadu, tev ir tāda pieredze aiz muguras! Kal bērnā domu, ka viņam vienmēr un visā ir tev jāpiekrīt un jāklausa taviem padomiem. Tavs vārds – kā pēdējās instances noteikta patiesība. Kamēr viņš izaugs un pieņemsies prātiņā, tikmēr mamma un tētis zinās, kā viņam labāk. Izaugs – paldies pateiks.

"Vai atpazini arī sevi dažās minētajās situācijās? Padomā, vai tev būs pieņemami, ja kāds šīs uzrakstītās rindiņas attiecinās uz tevi," liek aizdomāties psiholoģe.