Trīs svarīgākās lietas, ko vecāki varētu darīt, kad bērns ir sasniedzis pusaudžu vecumu – stiprināt vecāku un bērnu attiecības, novērot bērna aktivitātes un veicināt bērna neatkarību, tā uzskata Valsts bērnu tiesību aizsardzības inspekcijas speciālisti, pievēršot uzmanību 14–18 gadus vecu bērnu attīstības īpatnībām.
Šajā vecumposmā bērns aktīvi izmantos visas apgūtās prasmes. Vecāki ar bērniem vairs nesatiekas tik bieži, tādēļ pusaudzim pašam ir jāiemācās likt lietā prasmes. Bērns ir gandrīz pieaudzis, viņš ir spējīgs komunicēt ar pieaugušo par jebkuru tēmu. Pusaudzis var domāt par jaunām idejām, attīstīt pats savējās un nospraust pats savus mērķus.
Šajā vecumposmā bērns ir uz pieaugušā cilvēka dzīves robežas. Izdzīvojot bērnību, viņš ir trenējies tieši šim dzīves posmam. Pozitīvas attīstības rezultātā bērns ir iemācījies:
- cienīt citus;
- atrisināt konfliktus bez vardarbības;
- konstruktīvā veidā darīt zināmas savas jūtas citiem;
- pastāvēt par sevi un citiem.
Laika gaitā var rasties daudz problēmu saistībā ar jūsu mainīgajām attiecībām, ko ir svarīgi apspriest ar bērnu. Taču arī šādā veidā tu rādi piemēru, kā pieņemt apdomīgus lēmumus, risināt konfliktus un tikt galā ar neveiksmēm. Šis vecumposms ir nozīmīgs ar to, ka pusaudzis var darīt dažādas lietas, lai saprastu, kas viņš ir un kas ir viņa unikālā identitāte. Pusaudzis ar lielu sparu pauž to, kāds viņš ir, nevis to, ko citi no viņa sagaida ar pēkšņām izvēlēs maiņām mūzikā, ģērbšanās stilā, matu sakārtojumā, draugu izvēlē, tam, kam tic, ēšanas paradumos, ārpusskolas aktivitātēs, akadēmiskajās interesēs, nākotnes plānos u.c.
Kad vecākiem mati sāk slieties stāvus
Vecākus dažkārt pārņem bailes, jo tas, uz ko viņi ir cerējuši un par ko domājuši, nu ir pazudis. Bērni var pievērsties citai reliģijai vai politiskajai pārliecībai. Pusaudzis var sākt krāsot matus un ģērbties tikai melnā, kā arī atteikties no ierastās pārtikas.
Tāpat, kā mazākā vecumā bērns eksperimentē ar dažādiem priekšmetiem, pusaudzis eksperimentē ar savu identitāti, tādēļ viņš izmēģina neskaitāmas lietas, lai atrastu sev piemēroto. Lai to izdarītu, vispirms ir no kaut kā jāatsakās. Tas tiek darīts, lai atklātu savu unikālo identitāti.
Bieži pusaudži cenšas izvēlēties kaut ko ļoti pretēju tam, kādi ir vecāki. Viņi klausās mūziku, kas nepatīk vecākiem, ģērbjas tā, kā vecākiem nepatīk, kā arī savus uzskatus veido tā, ka tie ir pretēji tam, kā uzskata vecāki. Kļūstot pilnīgi atšķirīgam no saviem vecākiem, pusaudzim ir vieglāk saprast to, kas viņš ir.
Bieži vecāki uztraucas par to, kur var novest šādi pusaudža eksperimenti. Reizēm jaunieši apsver iespēju eksperimentēt ar alkoholu un narkotikām, kā arī ar seksu un attiecībām. Jauniešiem reizēm ir grūti pieņemt, ka ar viņiem varētu atgadīties kas slikts. Viņi vēl pilnībā neapzinās, ka var tikt sāpināti, ka ir iespējama grūtniecība, vai var pat nomirt. Reizēm pusaudži mēdz iesaistīties riskantās situācijās, jo tic, ka ar viņiem nekas slikts nenotiks. Viņi izmēģina pieaugušo lomu, kā arī lietas, kas ir bijušas aizliegtas.
Vecāki parasti uztraucas, ka viņu bērnu ietekmē citi jaunieši, kas viņus pamudina uz riskantām darbībām vai arī pieaugušie ar sliktu piemēru. Tieši šādās situācijās bērna uzticēšanās vecākiem ir ļoti nozīmīga. Jaunietim jāzina, ka bez bailēm var vērsties pie vecākiem pēc informācijas un padoma.
Pusaudzis negrib, ka viņu kontrolē, taču viņš grib zināt, ka tu esi blakus, lai sniegtu skaidru un patiesu informāciju, padomu un drošu vidi.
Tagad iegūtā pašpārliecinātība, lēmumu pieņemšanas spēja, komunikācijas spēja, pašcieņa, empātija un konflikta risināšanas prasmes pusaudzim jāizmanto pilnā mērā. Dažreiz pusaudzis, cenšoties iegūt neatkarību, var pieļaut kļūdas. Tāpat kā mazākā vecumā iepazīstot pasauli, bērns var tik sāpināts, savainots, arī pusaudžu vecumā var notikt tas pats. Līdzīgi kā agrīnākā vecumā, kad bērnam sniedzi informāciju un atbalstu, lai radītu viņam drošu vidi, arī pusaudžu vecumā tu vari rīkoties tieši tāpat.