Astoņi ģimenes noslēpumi, kas tavam bērnam nav jāzina

Patlaban psiholoģijā plaši tiek runāts un dažādos medijos uzsvērts, ka bērni ir pilntiesīgi ģimenes locekļi un, likumsakarīgi, viņiem arī esot jāzina visi ģimenes noslēpumi. Pirmā teikuma daļa absolūti atbilst patiesībai, bet steigties izpildīt arī otru daļu – gan nevajadzētu. Ir lietas, kuras tomēr bērniem nevajadzētu stāstīt, uzsver psiholoģe.

Ja tev grūtniecība noritēja ļoti smagi, bet dzemdības vispār bija tik mokošas, protams, šīs atmiņas tev paliek atmiņā uz mūžu. Un, iespējams, tu plāno bērnam pavēstīt šo savu stāstu, tiklīdz viņš nedaudz paaugsies. Tomēr ņem vērā, ka šī informācija nav domāta bērna ausīm.

Lai gan paklausīgas mammas, lasot rakstus par psiholoģiskām tēmām, kuros teikts, ka jābūt līdz galam godīgai attiecībās ar savu bērnu, var atļauties visā krāšņumā pastāstīt, cik grūti viņām nācies iznēsāt mazuli. "Zini, kā es mocījos un centos, lai tu nāktu pasaulē!?" Lūk, no šādiem un līdzīgiem māmiņu noslēpumiem bērnā var veidoties spēcīga vainas sajūta.

Pieaugušie arī baidās. Vizītēs pie psihologiem nāk gaismā, ka pieaugušajiem ir tieši tādas pašas bailes kā bērniem: no tumsas, vientulības, zagļiem un pat bubuļiem, kas dzīvo zem gultas. Protams, nopietnas tantes un onkuļi, kad nobīstas, nebēg prom no briesmīgā un nezināmā, kā to dara mazuļi, bet vienkārši izjūt spēcīgu diskomfortu.

Piemēram, vīrs aizbrauc komandējumā un mamma tagad visu laiku atrodas kopā ar bērnu. Tajā, protams, nav nekā slikta, līdz brīdim, kad viņa atklāj savu noslēpumu: "Iesim gulēt mūsu istabā, citādi man šodien ir tā bailīgi!"

Nav grūti saprast, ko veido bērna fantāzija, kad pēc pāris dienām bērnam nākas atgriezties gulēt savā istabā.

Ir vēl viens noslēpums, kuru mammai dažreiz ļoti gribas bērnam atklāt, lai "taisnība uzvar". "Patiesībā tētis negribēja, lai tu nāktu pasaulē!" – šī frāze mūsu apziņā var atgriezties pat tādos gadījumos, ja tētis aktīvi iesaistās bērna audzināšanā. Nu nē, aizmirsti par šādu frāzi, kā minimums līdz brīdim, kad bērns sasniegs pilngadību!

Dažreiz kāds no vecākiem izlemj iemantot bērna atbalstu: "Klau, mēs tagad izdarīsim tā, ka tētim/mammai neko neteiksim." Protams, bērns piekrīt pieņemt šādu atklātību un apsola glabāt "briesmīgi lielo" noslēpumu.

Tomēr vienlaikus ar to sāk uzjust mokošus pārdzīvojumus un vainas sajūtu tā priekšā, uz ko attiecas "viņam neko neteiksim", jo, redz, bērns taču mīl abus vecākus. Starp citu, uz šo pašu attiecas arī stāsti ar tādiem pašiem vecāku noslēpumiem, par kuriem bērns uzzina pilnīgi nejauši.

Šis ir viens no svarīgākajiem aspektiem bērna panākumu gūšanā skolā vai adaptācijas procesā bērnudārzā. Bieži gadās, ka vecāki kritizē skolotāja vai audzinātājas pieeju savam darbam. Bērns, dzirdot mammas un tēta izteicienus, nodomā: "Un, lūk, ar šo cilvēku man nākas atrasties vienā vietā visu dienu? Nu nē!". Tā rezultātā arī mazuļiem, kā arī vecākiem bērniem parādās problēmas ar bērnudārza vai skolas apmeklēšanu. Paturi šo "patiesību" pie sevis un apspriešanai tikai ar otru bērnu vecāku.

Dažreiz dusmās ikviens pieaugušais var otram sarunāt to, kas mierīgā stāvoklī viņam pat prātā neienāks. Bet, ja arī ienāks, tad vismaz šīs domas viņš paturēs pie sevis. Atceries, ka bērnam nav jādzird pat paši, tavuprāt, patiesākie vārdi par otru vecāku. Īpaši bīstami ir izteicieni, kas grauj sievas vai vīra autoritāti, esot vecāka lomā. Tādēļ, ja reiz no strīda neizbēgt, tad vismaz frāzes "tev ir slikta māte" vai "viņš ir nekāds tēvs" vienkārši aizmirsti.

Bērni ir bailīgi, viņi ātri var tikt iespaidoti, tādēļ nav nepieciešams stāstīt par to, ka, piemēram, vecvectētiņš kādreiz slimoja ar šizofrēniju un darīja tādas lietas, par kurām nepatīkami klausīties pat pieaugušajiem.

Un visbeidzot, visticamāk, patīkams noslēpums, par kuru labāk neizpļāpāties. Vecāki savā starpā var čukstēties par gaidāmajiem svētkiem bērnam un neko par to nestāstīt ziņkārīgajam mazulim. Tiesa, šis noslēpums ilgi nepaliks neatklāts!