Kāpēc bērns uzvedas labi ar visiem citiem, izņemot mammu

"Viens no visbiežāk vecāku uzdotajiem jautājumiem konsultāciju laikā skan šādi: "Kāpēc mans bērns vissliktāk uzvedas tieši ar mani? Viņš lieliski uzvedas dārziņā. Par viņu pedagogiem nodarbībās nav nekādu jautājumu. Aukle saka: "Mums nav nekādu problēmu". Un tikai ar mammu – galvenokārt tieši pret mammu – bērns uzvedas vienkārši briesmīgi. Bieži vecāki, jo īpaši, ja tas ir pirmdzimtais, nesaprot, kas par lietu," atzīst psiholoģe.

Vecāki ir pieraduši meklēt bērna sarežģītās uzvedības iemeslu paši sevī. Ja kaut kas notiek ne tā, mamma sāk analizēt savu rīcību, uzskatot, ka tieši viņa nepareizi audzina mazuli. Patiesībā bērni histērijas sarīko arī tad, ja viņus audzina stingri, un arī tad, ja viņus lutina.

Paradokss bērnu un vecāku attiecībās ir tāds, ka ikviens bērns vissliktāk uzvedas tieši ar tiem cilvēkiem, kurus viņš visvairāk mīl. Precīzāk, ar tiem, kuriem viņš pastāvīgi uzticas. Tādēļ histērijas mammas klātbūtnē ir absolūti normāla parādība. Ja bērns nebaidās izrādīt savas jūtas un emocijas vecāku klātbūtnē, tātad, viņu attiecības var uzskatīt par veselīgām. Pieaugušajiem ir izdevies izveidot uzticēšanās bāzes līmeni, kurā bērns jūtas komfortabli.

Gadās, ka bērns ar mammu uzvedas kā paraugbērns, bet visas negatīvās emocijas tiek auklei, vecmāmiņai vai bērnudārza audzinātājai. Par laimi, šāda uzvedība gadās visai reti un vēsta par to, ka bērns baidās vai vienkārši slikti pazīst pašu tuvāko cilvēku. Parasti tas notiek tādēļ, ka mamma daudz strādā un praktiski nav mājās, un visai reti redz savu bērnu.

Psihologi stāsta, ka šāds uzvedības tips nav retums tieši Eiropā, kur daudzi vecāki pilnībā visus pienākumus attiecībā par bērnu audzināšanu nodod auklei. Bet Latvijā, kur nav tik izteikts, ka bērnus pārsvarā audzinātu aukles, biežāk novēro to gadījumu, kad mazulis vissliktāk uzvedas tieši ar mammu, jo viņa tieši pretēji – visu savu laiku velta mazajam.

Kad bērns uzticas saviem vecākiem, viņš tiem blakus jūtas absolūti drošs. Tādā situācijā mazulim nav jēgas kontrolēt savu uzvedību un emocijas, lai gan tieši tā viņš rīkojas citu cilvēku klātbūtnē.

Turpretim emocionālās imitācijas līmeni parasts vecāks redz daudz sliktāk. Kad mammai pārnākot mājās, bērns slikti uzvedas, bet līdz tam ar citiem pieaugušajiem viņš ir uzvedies labi, - šī ir ļoti acīmredzama "automātiskā hameleona" ilustrācija.

Pieņemsim, ka bērns visu dienu bijis kopā ar vecmāmiņu, un viņiem abiem viss bijis lieliski. Pa to laiku bērns ir pieskaņojies vecmāmiņas reakcijas tipam, viņas prasībām, ātrumam, runai, visam tam, ar ko vecmāmiņa ir apmierināta un nav apmierināta. Tas notiek nevis sapratnes līmenī, bet sajūtu. Viņš to dara bez īpašas domāšanas, gluži kā augs, kas tiecas pret gaismu, kā suns vai kaķis, kas dodas žēlot vai ārstēt saimnieku.

Kad atnāk mamma, tam seko arī citas prasības, emocionālās gaidas, reakcija uz dažādiem vārdiem vai uzvedības tipiem. Bet bērns ir pieradis pie vecmāmiņas koordinātu sistēmas, ja tā var izteikties. Lai pārslēgtos uz mammu, bērnam nav pieticis laika. Tā rezultātā bērns atrodas divās koordinātu sistēmās. Tā dēļ, ka viņš nepagūst pārslēgties, mazulis ir apjucis. Provocējoša uzvedība – tā ir viņa dabiska reakcija, kas palīdz adaptēties mammas īpatnībām pēc tik ilga laika, kas pavadīts kopā ar omīti. Tāpēc arī rodas periodiski uzvedības traucējumi – histērijas un niķošanās.

Galvenais, kas vecākiem būtu jāizdara, – pārstāt apvainoties uz bērnu un sevi vainot par to, ka viņš tavā klātbūtnē mēdz uzvesties kā īsts skandālists. Mammai un tētim ir jāsaprot, ka mazuļa uzvedība nav vērsta pret viņiem, bet tā ir saistīta ar dabiskas attīstības etapu. Tas, ka bērns atļaujas daudz vairāk emociju un reakciju tieši pašu tuvāko cilvēku klātbūtnē, – tā ir norma. Mammai nāksies samierināties ar to, ka mazulis kādu laiku, esot kopā ar viņu, var uzvesties sliktāk. Lai uzlabotu adaptāciju šādos apstākļos, vecākiem ieteicams izmantot psihologu rekomendācijas.

Radinieki visai bieži sāk konkurēt par bērna mīlestību, tādēļ labāk ir pārlaist sev pāri šādu emocionālo vilni. Psiholoģe Burmistrova paskaidro, ka šī metafora ir saistīta ar iekšējās jūras apveidu, kas ir ikvienā cilvēkā. Kad jūrā no spēcīgas viļņošanās sākas vētra, labāk nogaidīt vēl vienu vilni, bet pēc tam panirt zem tā. Pēc tam tu atradīsies komfortablā un drošā vietā.

Tieši tāpat ir jārīkojas ar bērna emocionālajiem sprādzieniem. Ir jāpaiet pāris solīšus maliņā un nedaudz nedaudz jānogaida, lai bērns var pārslēgties. Parasti bērns pats tiek galā ar uzvedības traucējumiem. Ja viņam tomēr tas neizdodas, var palīdzēt – maigi pasaki: "Tu esi tā sadusmojies, ka redzu, cik stipri esi pēc manis noilgojies". Tad vienkārši nogaidi. Emocionālais vilnis pāries, un bērns pret mammu kļūs mīļš, tāpat kā agrāk.

Ir svarīgi saprast, ka bērnam ar katru no pieaugušajiem, ar kuru viņam ir fizisks kontakts, būs sava attieksme. Runa ir par omītēm, opīšiem, auklēm, bērnudārza audzinātājām, kā arī par tēti, ja viņš dzīvo atsevišķi. Tādā gadījumā attiecības ar tēvu veidosies pilnīgi citādi nekā ar mammu. Jo, redz, katram no radiniekiem taču ir savas emocijas un reakcijas, kuras bērns neapzināti kopē.

Attiecības ar citiem cilvēkiem nekaitēs, ja mamma neizrādīs greizsirdību, agresiju, nesāks izteikt savas prasības. Šādas reakcijas ir kaitnieciskas un nepatīkamas gan pieaugušajiem, gan bērniem. Bet galvenais – mammai nav nekāda iemesla uztraukties. Ja viņa bērnam velta pietiekami daudz laika, viņš vienmēr mammu uztvers kā vistuvāko cilvēku, kuram var uzticēties. Savukārt attiecības ar citiem pieaugušajiem un apstākļu maiņa bērnam tikai nāks par labu. Viņš iemācīsies komunicēt ar citiem cilvēkiem, uzzinās jaunu informāciju. Tas viss bērnam palīdzēs nākotnē.

Dažreiz bērnam sarunājoties ar vecmāmiņu, mainās pat balss un intonācija, viņš var komandēt un manipulēt ar viņu. Ja bērns uzvedas šādi, tātad, to viņam ļauj. Vecmāmiņa bērna uzvedību uzskata par normālu, arī mazulis ir apmierināts. Tā rezultātā veidojas harmoniskas attiecības.

Ja mamma pilnībā neatbalsta vecmāmiņas skatījumu uz audzināšanu, viņām nevajadzētu dzert tēju bērna klātbūtnē. Divas atšķirīgas koordinātu sistēmas bērnu izsitīs no līdzsvara. Labāk ātri bērnu atdot mammai un doties prom.

Daudz sarežģītāk ir noteikt šo komunicēšanās līniju ar tēvu, kurš dzīvo atsevišķi. Tādā gadījumā nāksies aizmirst par saviem konfliktiem un pacensties uzticēties, bet pēc šķiršanās tas nav viegli. Vienlaikus jāuzsver, ka bērnam var atļaut ar katru no tuviniekiem veidot savu, atšķirīgu komunicēšanās līniju. Kad bērns sāks iet skolā, tāda viņam veidosies arī ar savu pirmo klases audzinātāju. Vēlāk viņam neradīsies grūtības ieviest pašam savus draugus.