Pieredzējuši vecāki jau zina, ka bērnam skolā, īpaši vizuālās mākslas un mājturības un tehnoloģiju stundās, var pieprasīt atnest tik neiedomājamas lietas, ka ar uguni varēsi meklēt vairākas dienas. Tādēļ pieredzes bagāti vecāki, kuri ar pirmo bērnu jau visam gājuši cauri, mājās veido dažreiz par drazu kasti sauktus krājumus, kuros tad nepieciešamības gadījumā iegremdēties un paņemt lietu, kas bieži vien noderēs vienu reizi.
Vistrakākais ir tas, ka nepieciešamība pēc sausajiem ziediem, X izmēra tamboradatas vai sutažas parādās vēlā vakarā un to visu vajag uz rītdienu!
Otra vecāku sāpe, varbūt ne sāpe, bet neizpratne ir par to, cik ļoti mūsdienās meitenes jāmoka ar zeķu adīšanas apgūšanu, brošiņu tamborēšanu mammai, kura to pie krūts piespraudīs tikai vienu reizi… Runa vēl nav par to, vai meitenei jāprot zeķe adīt, bet par to, ka neviens jau skolā to reāli neiemāca – nav laika, un mājasdarbus parasti piebeidz vecmamma, mamma vai kāda mammas draudzene, kura aizrāvusies ar šo padarīšanu. Kam tad tas ir vajadzīgs? Šāds jautājums rodas daudziem vecākiem, tomēr izglītības programmā joprojām atrodamas lietas, kurām mūsdienās ir visai rets pielietojums. Jo, sak, kuram būs patikšana un interese, iemācīsies uzadīt zeķi tāpat, bet kurš to darīs ar riebumu, nekad mūžā adāmadatas rokās nepaņems.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
