Sausos ziedus un acis studijā! Vecāku šausmenīte par skolu dzīvi  (5)

Vistrakākais ir tas, ka nepieciešamība pēc sausajiem ziediem, X izmēra tamboradatas vai sutažas parādās vēlā vakarā un to visu vajag uz rītdienu!

Otra vecāku sāpe, varbūt ne sāpe, bet neizpratne ir par to, cik ļoti mūsdienās meitenes jāmoka ar zeķu adīšanas apgūšanu, brošiņu tamborēšanu mammai, kura to pie krūts piespraudīs tikai vienu reizi… Runa vēl nav par to, vai meitenei jāprot zeķe adīt, bet par to, ka neviens jau skolā to reāli neiemāca – nav laika, un mājasdarbus parasti piebeidz vecmamma, mamma vai kāda mammas draudzene, kura aizrāvusies ar šo padarīšanu. Kam tad tas ir vajadzīgs? Šāds jautājums rodas daudziem vecākiem, tomēr izglītības programmā joprojām atrodamas lietas, kurām mūsdienās ir visai rets pielietojums. Jo, sak, kuram būs patikšana un interese, iemācīsies uzadīt zeķi tāpat, bet kurš to darīs ar riebumu, nekad mūžā adāmadatas rokās nepaņems.

Apkopojām vecāku pieredzes stāstus no "Cālis" foruma, un gan jau daudzi atcerēsies arī savus stāstus, par kuriem šodien jau var pasmaidīt un pajokot, bet smiekli nav nākuši brīdī, kad bērns vakarā saka: "Man uz rītdienu vajag sausos ziedus!"

"Tas bija novembrī. Puika pārnāk mājās ar ierakstu dienasgrāmatā – "uz rītdienu līdzi sausos ziedus". Svētā Marija, kur es septiņos vakarā raušu sausos ziedus.

Bet nu es – apzinīga māte – ķēros pie radošās domāšanas. Vakarā, staigājot ar suni, piķa melnā tumsā atradu pāris pļockas, kuras varēja lielā optimismā nodēvēt par ziediem. Saliku uz radiatoriem nožāvēt, tad uz nakti ieliku starp grāmatām un no rīta vēl izgludināju.

"Buķetei" klāt pieliku dažus sakaltušus āboliņus no pagājušā gada Līgo vainaga. Puika no rīta šaubīgi paskatījās uz "sausajiem ziediem" un aizgāja uz skolu.

Kad šis pārnāca mājās, es steidzos prasīt, ko tad gatavojuši no sausajiem ziediem. Ha! Skolotāja esot pārdomājusi, jo manējais bija vienīgais uz skolu aizgājis ar "sausajiem ziediem" un tur visai klasei neesot pieticis.

Nē, nu mācība man ir – nebūt vairs tik apzinīgai un tik ļoti neņemt vērā skolotāju norādes."

"Vislabākais, ka man tālajos deviņdesmitajos gados bija jānes izkaltēti salmi, kas dīvainā kārtā atradās mammas skapī. Bet varbūt kaimiņi aizdeva."

"Mēs pat sapulcē lūdzām, lai iedod sarakstu, ko vasarā ir jāsagatavo, nevis pēkšņi ziemā nedēļas vidū paziņo, ka uz nākamo stundu jābūt smiltīm, koku mizām, jāveic eksperimenti ar čiekuriem, tenisa bumbām, ūdens termometriem, jodu u.t.t. Kur es ziemā, zem sniega, lai ņemu to mizu, čiekurus vai smiltis? Un ja es dzīvoju dzīvoklī, tad man mājās var arī nebūt ūdens termometrs vai lauka tenisa bumbiņa. Mans viedoklis, ka tādus eksperimentus ir jāveic skolā. Un klases audzinātāja atbildēja – ja jums iedos tādu sarakstu, jūs aiziesiet no skolas. Es gan labāk laicīgi saņemtu sarakstu kaut 20 A4 lapu apjomā, nekā vēlu vakarā domātu, kur man to visu dabūt tūlīt un tagad."

"Manai meitai vienreiz dienasgrāmatā bija ielīmēta zīmīte: "Rītdienas mājturības stundai būs nepieciešami krāsaini saldējuma kociņi un acis." Es kādas 15 reizes to lapiņu lasīju. Meita zvanīja klasesbiedrenei, kura draudzīgi ieteica aiziet uz "Freko", kur pārdevēja šo zīmīti pazina un saprata."

"Vēsture atkārtojas un kā pirms septiņiem gadiem, tā arī šogad – ap desmitiem vakarā vācu kļavu lapas, vienīgā atšķirība –- toreiz kabatas luktura gaismā, bet šogad jau ir forši apgaismota ietve.

Par obligāto dzelteno salvetīšu nešanu uz rītdienu es neizteikšos, jo baltas neder, bet veikals jau ciet. Puņķi un asaras garantētas.

Bet vispār šonedēļ 7. klases mājturības skolotāja manis adīto cimdiņu novērēja ar 9 – feini, vai ne? (ai, man pat patika adīt, forši smadzenes atpūtās)

Trakāk ir dabaszinībās – oktobrī jāpēta celms un kas tur dzīvo, piedodiet, bet visi kukaiņi jau guļ, mēs kopīgi izķidājām kādus trīs celmus, atradām sacaurumotus celmus, kur vasarā noteikti čum no dzīvības, bet tagad visiem auksti. Meita nebija ar mieru rakstīt, ka visi guļ, un viņa izskaitīja cik tur tos caurumiņus, ierakstīja, ka redzēja sliekas un ķirzaku, citi bērni stāstījuši par pelītēm un čūskām – un visi saņēmuši pozitīvu novērtējumu, bet viens puisis, kas pateicis, ka celmā neko nav ieraudzījis, saņēma n/v (nav vērtējuma), jo skolotāja uzskatīja, ka viņš nav pētījis."

"Manējais saņēma vērtējumu, ka nav rūpīgs dabas vērotājs, kad 2. klasē uz jautājumu: kāds augs vasarā tevi visvairāk pārsteidza, godīgi atbildēja, ka neviens augs viņu neesot pārsteidzis."

"Piemēram, dabaszinības mums ir divas dienas pēc kārtas. Par to, ka jāsalasa kastaņu mizas un kas tur vēl par štruntiem, uzzināju ap pulksten 17 , kad laikam "sestā smadzene" lika paskatīties e-klasē, kas uz nākamo dienu uzdots. Pustumsiņā un lietū, mājupceļā no skolas grābstījāmies pa puspuvušām pļockām. Trofejas dabūjām, plusiņu arī. Lieliski."

"Te man nāk atmiņā vecākā dēla 3. klases vizuālās mākslas stunda, kur bija jāuzzīmē slavenas gleznas reprodukcija. Dēls uzzīmēja Maļeviča kvadrāta precīzu kopiju. Nepieņēma, jo, redz, māksla abstraktā tā esot.

Tad nācās man uzzīmēt trīs lāču reprodukciju (viena tāda mājā bija – trīs dienas čakarējos) – par ko dēls dabūja 10. Jāpiebilst gan, ka tajā 3. klasē bērniem ne mazākās sajēgas nebija ne par abstrakciju, ne citiem mākslas veidiem un iespējām. Un uzdevumā nebija minēts žanrs, kādā jāstrādā."

"Jā, un man jau tagad ir skaidrs, kad skolā ies meita, es visas zeķes uzadīšu, visus krustdūrienus izšūšu. Nu priekš kam? Govi vēl varētu paslaukt starpbrīžos. Tagad forši, puika savus koka un dzelžu darbus taisa stundās, priecīgs, patīk. No meiteņu mammām sapulcēs ar zoseni uz ādas klausos, kas jāpaspēj meitenēm.

Mūsdienās šo iemaņu derīgums ir visai apšaubāms (un nepiesaukt sīko motoriku, tomēr jau 6. klase). Kas gribēs, internetā visu šo var iemācīties. Priekš kam stundām ilgi to darīt skolas laikā, kad vērtīgāk kaut vai kustēties pa āru, pēc sēdēšanas skolā."

"Es laikam slikta mamma, neadu, neizšuju bērna vietā. Un, lai nagi neniezētu to izdarīt bērna vietā, sapirkos dziju un uzadīju bērnam cepuri, šalli un cimdus. Citādi tiešām pieķertos to darbiņu padarīt meitas vietā, jo neredzu tam visam jēgu.

Tajā pat laikā ēst gatavošanai mācību gada beigās laika neatliek. Bet tā taču dzīvei nozīmīgāka mācība nekā zeķu adīšana un priekšautiņa šūšana. Un vispār ēst gatavošanas stundām būtu jābūt nedalītām – zēniem ar meitenēm kopā, citādi sanāk, ka zēniem "jāēvelē pagalīti", ko pēcāk dzīvē viņi nedarīs, bet tā vietā izvēlēsies "TV pults operatora" funkcijas, jo tā taču pat izglītības programmā jau ierakstīts."

"Es pastāstīšu savu stāstu. Galvenajā lomā – mans dēls cukurdūkulītis. Pirmajā klasē mācījās pogu piešūt, ierakstīja plusiņu. Otrajā klasē šuva zaķi, tam pogu acis. Vērtējums – apgūts. Trešajā klasē šuva kaut ko, Dievs, piedod, neatceros, bet poga bija. Vērtējums – apgūts. Tu domā, viņš tagad prot pogu piešūt? Naivi. Nemāk. Jo visu sen ir aizmirsis. Labi, ka atceras, kā diegu adatā vērt. Temps, kādā mūsdienu bērni pazaudē neaktuālo informāciju, ir fenomenāls. Bet es nebaidos: ja vajadzēs, piešūs to pogu. Kārtējo reizi un tāpat kā iepriekšējās – pats. Cits jautājums, cik tas būs sanācis kvalitatīvi. Nu, bet gan jau arī tas. Ar laiku. Ja vajadzēs."

"Atmiņas funkcija ir ne tikai atcerēties vajadzīgo, bet arī aizmirst lieko. Mūsdienu bērnam pogu šūt nevajag, jo viņš vai nu "Youtube" paskatīsies, kā to dara, vai noalgos kaimiņpuikas omi, lai to izdara viņa vietā. Tas nav ne labi, ne slikti – tā ir evolūcijas likumsakarība."

"Puika man pirms pāris gadiem prasīja, lai viņa cepurei uztaisu pušķi – bumbuli (draugam bija, pašam ar vajadzēja). Es biju sen aizmirsusi, kā to dara. Abi atradām "Youtube", abi uzmeistarojām. Puikam tā iepatikās tā nodarbe, ka man vēl ilgi pilna māja ar dziju bumbuļiem bija."

"Es skolas laikā neko no rokdarbiem neiemācījos (dziļš riebums no bērna kājas pret tamborēšanu un prievīšu pīšanu), toties tagad spēju nopelnīt pietiekami lielu algu, lai bez iespringšanas atrastu šuvēju, kas man sašūs nepieciešamās lietas man vajadzīgajā termiņā."

"Svarīgi šajā laikmetā ir nevis iemācīties šūt pogu, bet atrast informāciju, kā poga šujama, to izmantot un atbrīvot vietu nākamajai informācijai."

"Mana mamma (liels paldies viņai par to), tamborēja, adīja un šuva, ja man vajadzēja, es tagad to daru savām tīnēm un sev par prieku. Lai apgūtu pašus pamatus, pietiek, ja pats labi ja desmito daļu no prasītā izdara, tā bija man, tāpat ir viņām. Man svarīgāk, lai viņas spēlē klavieres, pašas tiek galā ar solfedžo, matemātiku, latviešu un angļu valodu. Ja sagribēs adīt, to iemācīsies jebkurā laikā."

"Paldies Dievam, ka ir kāds man līdzīgs! Sen jau domāju ka visas māmiņas viedas cālenes (un ar mani ir milzu problēmas), kuras šuj, auž, dejo, sekso, margo, svaigē, vingro, vīru apmīļo, vīreni dievina, strādā, nakts melnumā darina maskas, mācās, aizstāv skolā apbižotos, piedalās vecāku padomē, vadā uz pulciņiem u. t.t. Un viss tas nāk dabiski, neuzspiesti un ne tāpēc, lai citiem izpatiktu…".

"Es arī esmu pret zeķēm – adīšanu/tamborēšanu kā pamatprasmi, jā, bet varbūt ne gluži zeķi un džemperi, bet kaut ko nelielāku/nesarežģītāku, ko stundā var darīt un mājās tik pabeigt (nevis lielumu darīt mājās).

Pati skolā to zeķi kaut kā piemocīju (mana mamma neprata man palīdzēt, vispār nav rokdarbniece, ome tikai tamborēt mācēja, bet pie otras vecmāmiņas ar zeķi nebija laiks aizbraukt). Adīt patika, bet skolas darbus pildīju ar grūtībām, rokdarbošanās man atvērās daudz vēlāk, kad atguvos no skolas "traumas", ka nekas nesanāk un neko neprotu. Tāpēc man ir bažas, ka skolas labi domātie mājasdarbi patiesībā iedzen riebumu pret daudzām lietām, lai arī tā nevajadzētu būt."