Kur steidzas vecāki: trīs lielas kļūdas attiecībās ar bērniem

"Ne jau pulkstenis ierobežo vecāku mīlestību. Te mēs nerunājam par to, cik daudz laika pavadām kopā ar bērniem, bet kā mēs to izmantojam. Bērni ir kā bultas, kas izšauti nākotnē. Laiks bērniem un vecākiem atšķiras: bērnam viss ir nākotnē, bet vecākiem daudz kas jau pagātnē. Visa audzināšanas gudrība sastāv no vienkāršas formulas: būt pilnībā klātesošam ar bērnu tieši konkrētajā brīdī. Paraudzīsimies, kā to īstenot! Sekot šai gudrībai ir viegli, ja savlaicīgi varēsi atbrīvoties no tālāk minētajiem trim nepareizajiem priekšstatiem par laiku un steigu," uzsver psiholoģe.

Cik gan bieži mammas un tēti vēlas, lai viņu mazuļi ātrāk pieaugtu: "Ak, ātrāk mans dēlēns iemācītos sēdēt, stāvēt, staigāt!", "Kad gan mana meita sāks runāt un pateikts pirmo vārdu!".

Šajā steigā pēc jauniem sasniegumiem mēs bieži vien piemirstam, ka pēc būtības mēs gribam "rītdienas" bērnu, bet "šodienas" mums nemaz interesi neraisa.

Bet, lūk, kas ir interesanti – kad ilgi gaidītais rītdienā notiek, mēs atkal sākam gaidīt jaunu rītdienu! Bet tas nozīmē, ka mēs savus bērnus uztveram kā "nepilnīgus", un viņi to jūt.

Padomā par savu iecienītāko nodarbi! Droši vien, ka tev ir vai ir bijusi kāda aizraušanās, no kuras grūti atrauties. Un tagad pavaicā sev: vai tu vēlētos, lai tā ātrāk tiktu pabeigta vai veiksmīgi noritētu pati par sevi, bez tavas piedalīšanās? Izrādās, ka dzīvē ir daudz interesanta, ar ko var nodarboties nevis tādēļ, lai sasniegtu rezultātu, bet paša procesa dēļ. Un bērnu audzināšana nav ne par mata tiesu sliktāka par tām.

Izbaudi vecāku lomas nozīmīgumu un svarīgumu tieši tagad! Centies bērnam iemācīt jaunus vārdus – dari to ar prieku. Nav nepieciešams domāt par nākotnes uzvarām, tiec skaidrībā ar to, kas ar jums ir tieši šajā brīdī.

Tagad paskaties uz "brīvo" bērnu dzīvi, un tu sapratīsi, ka viņu diena aizpildīta dažādām nodarbēm: mācību stundām, mūziku, dejām, sportu, zīmēšanu utt.

Ierobežo šādu frāžu izmantošanu attiecībā pret bērnu – "atkal apstājies", "pasteidzies", "neatpaliec", "jau izejam"… Šādā rallijā bērns nespēj gūt prieku no ikdienišķām nodarbēm.

Ņem vērā bērna iespējas: nav vērts censties pagūt visu, ko vien šķietami it kā varētu. Ja dēls vai meita netiek galā, akcents jāliek uz galvenajām nodarbēm.

Nesalīdzini sevi un bērnus. Frāze: "Es, redz, tavos gados ne tikai mākslas skolā gāju, bet arī futbolu paguvu paspēlēt. Bet tu? Diezin vai bērnu tas spēs pastimulēt. Turklāt, ja būsim līdz galam atklāti, vecāki dievina pārspīlēt savu bērnu sasniegumus.

Rīgas Stradiņa universitātes Psihosomatiskās medicīnas un psihoterapijas katedras un klīnikas vadītāja, ārste psihoterapeite asoc. prof. Gunta Ancāne atgādina, ka pieaugušie veido vidi, kura ir vai nu emocionāli patīkama, vai emocionāla stresa pilna. Starp citu, lai nodrošinātu emocionālo labsajūtu, bērnam ir svarīgi just, ka viņa vecāki jūtas priecīgi un laimīgi. Cilvēki, kuri dara to, ko vēlas, un īsteno savus mērķus, ir daudz konstruktīvāki, viņiem neatliek laika dzīvot distresā un radīt to saviem bērniem. Vecāki, kuri nespēj priecāties un baudīt dzīvi, pārsvarā ir īgni, neapmierināti, sarūgtināti un pilni personīgā stresa, kā rezultātā tas izpaužas pret bērnu, un bērns jūtas atraidīts.

Diemžēl mēs mēdzam aizmirst, ka bērns nav plīša lācītis, viņam ir milzīgas vajadzības pēc otra cilvēka klātbūtnes. Pretējā gadījumā var izaugt tikai "mauglis", tā uzskata profesore.

Viņa atzīmē, ka sabiedrībā bieži vien dzirdams, ka vecāki sūdzas – bērns skolā nespēj iegūt labu atzīmi, lai gan mājās viņš visu zina. Diemžēl nespēja iziet klases priekšā nāk no mājām. Esot mājās, kur ir mazliet mazāks stresa līmenis, bērns var kaut ko vairāk. Šīs jūtas, ja tās nāk no mājām, pārpludina bērna psihi un tās darbību apstādina.

Tāpat Ancāne aicina vecākus pārdomāt jautājumu par jūtīgajiem bērniem. Jūtīgie bērni ir tie paši bērni, kas dzīvo hroniskā distresā un kuru distress "nāk ārā caur emocionāliem simptomiem". Diemžēl vecākiem ir vieglāk pateikt – viņš ir jūtīgais bērns, nevis meklēt un risināt īstos cēloņus, jo tā vecāki var par savu bērnu labsajūtu nedomāt, bet pievērsties paši savam komforta stāvoklim un tā uzlabošanai.

Jo vairāk neveiksmju cilvēkam rodas bērnībā, jo biežāk cilvēks sāk justies neveiksmīgs, atstumts, ļoti satraucies, ir kauna vai vainas pilns. Viņš arvien vairāk pakļausies dažādām stresa situācijām, aktualizējot mazvērtības sajūtu. Jo augstāka būs bērnu pašvērtība, jo spēcīgāks viņš jutīsies, saskaroties ar jaunu stresa situāciju.

Mūsdienās, kad katram ir savas grūtības, vienīgais, kas patiešām ir vajadzīgs, ir laba psihiskā veselība – pirmkārt, vecākiem, kuri to var nodot saviem bērniem.

Ir grūti iedomāties laimīgu cilvēku, ja viņš pastāvīgi to tik vien cer, ka "rīt būs labāk". Parasti šādās ģimenēs valda nepārtraukta sacensību atmosfēra, kliegšana un pavēļu izteikšana: "ātrāk", "ēd ātri", "es skrienu", "atkal kavējam", "neaizkavē mani". Un viss tikai tādēļ, ka ļoti gribas ātrāk satikties ar šo spoku – "nākotnes laimi".

Komunicē ar bērniem šeit un tagad: neceri, ka pēc tam būs daudz veiksmīgāki apstākļi: "kad mazāk noguršu pēc darba", "kad bērns kļūs gudrāks" utt.

Neatsakies no domas, ka "šodiena" var būt lieliska diena. Tavs noskaņojums pāriet uz bērniem, bet tu taču vēlies, lai viņi pēcāk atminētos par laimīgo bērnību.

Arī ģimeņu psiholoģiskā centra "Līna" psiholoģe Zane Avotiņa uzsver – dod pietiekami daudz laika uzdevuma izpildei. "Nesteidzini bērnu. Dažkārt bērnam jāatkārto viens un tas pats uzdevums vairākas reizes, līdz viņš to iemācās. Ļauj, lai bērns priecājas par procesu! Pētījumos par bērnu smadzeņu darbību atrastas sakarības starp tādām emocijām kā ziņkārība, jaunatklāsmes prieks un motivācija. Zinātkāre par pasauli, iniciatīva un problēmu risināšana, uzmanības noturība un neatlaidība ir tikai dažas no prasmēm, ko iespējams attīstīt ar rotaļām. Piemēram, mudini bērnu saskaitīt ābolus, serdes, kastaņus u.tml.," iesaka psiholoģe Avotiņa.

Neapstādini bērnu, kad viņš ar kaut ko nodarbojas, kad viņu tik ļoti aizrāvusi kāda spēle vai viņš priecīgi jokojas kopā ar tēti. Pat tad to nepārtrauc, ja bērnam jau laiks iet gulēt.

Ja skolēns ir aizrāvies ar interesantas grāmatas lasīšanu, nepārtrauc šo nodarbi, labāk nedaudz nogaidi. Spējas ātri pārslēgties bērniem vēl tikai veidojas, tādēļ nepārslogo viņu nervu sistēmu, iesaka psiholoģe Semenova.

Bet mēdz būt gadījumi, kas pasteigties patiešām ir nepieciešams, un tādās reizēs mūs sāk kaitināt bērna šķietamais "lēnīgums". Mieru! Šādam jautājumam jāpieiet, izmantojot vecāku gudrību.

Atceries par bērna vecumu un spējām: vai tu neprasi no viņa neiespējamo? "Ātri savāc savas rotaļlietas!" – pavisam maziņam bērniņam šis var izrādīties uzdevums, kas vēl nav pa spēkam.

Atstāj garlaicīgās instrukcijas – tas ne tikai nepalīdzēs pasteidzināt bērnu, bet pat kaitēs sakoncentrēties darāmajam. Daudzi bērni līdz pat pusaudža vecuma nespēj notvert galveno domu no vecāku garā prasību monologa.

Apspēlē ikvienu prasību: bērns pasteigsies izdarīt to, kas viņam būs interesanti! Piemēram, ja ir ātri jāapģērbjas, pasaki: "Tagad mēs sāksim pirmo treniņu, lai kļūtu par pasaules čempionu ātrajā apģērbšanās mākslā – runā, ka drīz notikšot sacensības".