Anna Peipiņa: šķita, ka sevi cienoši vīrieši tā vairs nedara

Pavisam jauniņu, mazliet pāri divdesmit, izskatās pēc pirmo kursu studentes. Sieva, starp citu, nav ne izplūdusi, ne garlaicīga, izskatās jaunāka par saviem piecdesmit, taču gluži uz divdesmit, protams, ne.

Es tiešām biju pārsteigta. Patiesību sakot, man šķita, ka sevi cienoši vīrieši tā vairs nedara. Ka tas laiks, kad katrs vecis, kas tika pie naudas vai varas, kopā ar veco mašīnu pret jaunāku modeli automātiski nomainīja arī sievu, ir jau pāri. Jā, protams, cilvēki joprojām šķiras, satiekas un paliek kopā ar citiem cilvēkiem, dažreiz viņiem ir liela vecuma starpība, bet ka tik... prasti... Tiešām?

Zinu, daudzi teiks: kāda tev tur daļa! Un par šo konkrēto pāri man tiešām nav daļas, tā ir viņu dzīve, taču man nešķiet forši, ka kopumā sabiedrības attieksme pret šiem vīriešiem ir tāda... gandrīz atbalstoša. Jā, protams, visi parunā tādā šu-šu-šu līmenī, paskalo kauliņus, taču – būsim godīgi – neviens tādēļ vien šo vīrieti nesāks cienīt mazāk. Sieviešu acīs viņš kļūs vēl interesantāks, bet vīrieši – kādam būs vienalga, kāds klusībā apskaudīs. Nodokļu nemaksātājus taču mums arī klusībā apbrīno, sak, es jau arī tā gribētu, tikai man bail vai nesanāk.

Mani ne visai interesē, kas notiek šo vīriešu galvās, – lai gan patiesībā tur nav liela noslēpuma. Katrs sekmīgs trešā kursa psihologs pateiks, ka tās ir bailes. Vispirms no tā, ka zūd libido, bet, ja parokamies vēl dziļāk, – bailes no nāves. Lai cik veiksmīgs un varens tu būtu, tu mirsi. Un izmisīga ķeršanās meitenīgi plīvojošajos brunčos nav nekas cits kā mēģinājums vampīriski pabaroties ar jaunības enerģiju. Tādā ziņā man daudz cienījamāk šķiet to risināt, kāpjot kalnos vai nopērkot superbaiku.

Vēl mazāk mani interesē, kas notiek to meiteņu galvās, kuras satiekas ar sirmajiem kungiem. Viņas zina, ko dara. Un, ja gadās pabūt divdesmitgadnieču kompānijā, paklausieties, ko viņas par to domā.

Es noteikti negribētu atgriezties laikos, kad sabiedrības morāle noteica, kam un ar ko būs satikties, un nepareizos izraidīja vai sodīja. Taču man gribētos, lai cilvēki lepojas ar ko skaistu un vērtīgu, nevis "drosmi" nomainīt cilvēku, ar kuru iziets cauri ellei un Indijai (un kurš pāris tad neiziet?), pret mazu meiteni ar svaigu miesu. Un man neiziet no prāta vārdi, ko teica mācītājs Juris Rubenis: "Krīžu mir­kļos esmu cilvēkiem sacījis, ka tās divdesmit gadus ilgušās attiecības, kuras tagad šūpojas (jo liekas, ka pēkšņi esi atradis īsto, liktenīgo sievieti vai vīrieti!), – ka tās tomēr ir daudz vērtīgākas. Jo tajās jūs esat jau izgājuši daudziem karuseļiem cauri un viens otru labāk pazīstat, tāpēc tur būs jāiegulda daudz mazāk spēka, lai tās re­startētu, nekā sākt visu no gala un veidot no nulles. Potenciāls kaut ko veidot ar labi pazīstamu cilvēku vienmēr ir lielāks nekā ilūzijas par to, ko es varētu izbūvēt ar man vēl nepazīstamu cilvēku."

Patiesību sakot, ilgi šaubījos, vai par šo rakstīt. Jo varbūt tiešām šoreiz ir tas viens gadījums no simta, kad abiem atnākušas lielās, liktenīgās jūtas un vecuma starpībai nav nekādas nozīmes. Nu tad uzskatīsim, ka šis bija stāsts par pārējiem gadījumiem. Par deviņdesmit deviņiem no simta.

Turpinot iesākto, jūs, cienījamās VIŅA lasītājas, uzrunā žurnāla "Annas Psiholoģija" galvenā redaktore. Šīs ir sarunas ne tikai par psiholoģiskām problēmām, bet arī par lieliem un maziem jautājumiem, ko ik pa brīdim mums uzdod dzīve.