Attiecību anatomija: kā rīkoties, kad vētrainā kaislība pāraugusi vienmuļā saderībā  (1)

Pirmajā mirklī liekas, ka kaisle caurmērā pieder vai piestāv pie jaunības, kur visa dzīve notiek ātrāk, straujāk un dinamiskāk. Tur prātīgumam, apdomīgumam paliek maza vieta. Tāpat liekas, ka ilgākas attiecības ir pārsvarā vienmuļas, rutinētas, bezkaislīgas ar pieraduma garšu.

Kad esam tikko satikušies un patīkam viens otram, tad viegli iemīlamies. Jāsaka, ka iemīlēšanās nav īsti "normāls", ierasts psihes stāvoklis. Tas sākas un kaut kad arī beidzas. Avoti rāda, ka iemīlēšanās fāze var ilgt no 6 līdz 18 mēnešiem, izņēmuma gadījumos – maksimums 3 gadus, kā norāda Russ Hariss grāmatā "ACT with love".

Iemīlēšanos var pielīdzināt eiforijai – neierasts brīdis, kad viss tas, kas ir apkārt, ir mazsvarīgs un netverams. Arī spēcīgs traumatisks gadījums var izraisīt neierasto psihes stāvokli. Ne vienā no stāvokļiem cilvēkam nav veselīgi ilgstoši atrasties, jo šīs spēcīgās jūtas var tik ļoti pārņemt, ka grūti uztvert realitāti. Jāatzīst, ka kaislība apžilbina, tādējādi mīlnieki nespēj saskatīt svarīgus sīkumus. Ne par velti ir arī teiciens – mīlestība padara mūs aklus. Gribētos piebilst, ka neprātīga mīlestība padara mūs ne tikai aklus, bet arī trakus. Kamdēļ tā notiek? Atbilde ir meklējama, pagātnes piedzīvotajā, ģimenes izcelsmē. Katram var būt savs individuālais izskaidrojums.

Attiecību sākumā pārāk vēlamies censties un parādīt sevi no vislabākās puses un otram piedēvējam tās lietas, kuras tik ļoti vēlētos viņā ieraudzīt. Gaidas šādās vētrainas attiecībās var būt tik lielas un piesātinātas, ka likumsakarīgi seko dziļa vilšanās. Kad iemīlēšanās garām, īsti nevar saprast, kas tad bija tas, ko šajā cilvēkā tik ļoti iemīlēju. Un izrādās, iemīlējos pats savā iedomātajā idealizētajā tēlā! Vilšanās ir kā šoks, pēc kura jāatgūstas un tad parādās divi varianti:

1) ļaujot būt pašam tādām, kāds esmu, un, ieraugot otru bez piedēvējumiem, sāku īsto iepazīšanos;

2) apmulsis, vīlies un sašutis eju meklēt laimi tālāk.

Nav jau tikai viena pareizā atbilde, bet pirmais variants būs raksturīgs atbildīgākām un nobriedušākām personām.

Sanāk, ka attiecības var sākties divos veidos:

1) vētraini un kaislīgi piedzīvot vilšanos un tikai tad iepazīties vienam ar otru;

2) uzreiz sākt prātīgi un apdomīgi, ieviešot kaislīgus brīžus attiecībās.

Bet tā kā kopumā, pirmo reizi iepazīstoties, cilvēka ierastā reakcija ir atstāt labu iespaidu, attiecīgi mēs to sagaidām arī no otra, tad vilšanos var piedzīvot arī tie, kas sāk attiecības vairāk ar prātu. Tik tā nebūs tik izteikta un krasa, jo gaidas nav bijušas tik augstas.

Attiecībās, kur dominē vairāk prāts, jautājums – kāpēc esam kopā? – ir atrisināts jau pašos pamatos, jo lietas tiek uztvertas jau sākumā reālāk, tā, kā ir. Šis pamats ir ļoti svarīgs. Racionāli uzsāktas attiecības būs stabilākas un noturīgākas. Jo, pat ja mēs izliekamies labāki un otram šo to piedēvējam, tad saistībā ar to, ka nav milzīgas kaisles, sākuma daļa būs rimtāka un mierīgāka, apzinātāka. Iespējams, šis arī ir izskaidrojums dzirdētajai, pārsteidzošajai statistikai, ka aprēķinā dibinātas attiecības ir noturīgākas par emociju viesulī un kaislē dzimušām laulībām.

Ja esam ieinteresēti palikt kopā, tad var sākties aizraujošs, īsts iepazīšanās process. Otra atbalsts un ieinteresētība, patiesa cieņa un apbrīns, kā arī draudzīga attieksme, sapratne un atklātība mūsu labākās īpašības paspilgtinās un atraisīs. Un tad mēs pēc būtības esam vai paliksim labi, nevis samāksloti un uzspēlēti. Pieņemšanas sajūta rada drošību un paļaušanos, ka mani mīl tādu, kāds esmu. Tieši šādi var tikt atrasts vēlamais attiecību ideāls un tas ļauj sasniegt iecerēto – būt laimīgiem kopā. Tādējādi rodas īsta vēlme ar otru pavadīt laiku kopā (vienalga, cik gadi ir pagājuši). Un kaislīgi izbaudīt šos mirkļus!